Mēs nemitīgi tiecamies un nebeidzam meklēt brīnumus, lai gan tos nemaz nevajag meklēt. Tie ir cilvēki mums blakām. Īpaši tie, no kuriem varam mācīties dzīves gudrību, jo viņi to krājuši, sevi nežēlojot, daudzu gadu desmitu garumā smagi un sīksti strādādami. Viņu gudrības formulas nav aprakstītas biezās grāmatās. Tās veidojušās, cilvēkiem dzīvojot cauri gadu desmitiem, kas nesuši sev līdzi karus un miera laikus, dažādu varu maiņas, prieku un arī bēdas.

Izrādās, ka esot vajadzīgi 26 sejas muskuļi, lai smaidītu, un 62 muskuļi, lai savilktu drūmu seju. Nezinu, kas to ir izpētījis, bet skaidrs, - katrs šos muskuļus darbinām pēc sava noskaņojuma konkrētā brīdī.

Šodien ir 16.marts. Diena, kad sirmi vīri, cieši rokās saspieduši ziedus, klusi un nesteidzīgi dodas godināt savu cīņubiedru piemiņu viņiem vissvētākajā vietā – pie Brīvības pieminekļa. Viņi vairs neanalizē vēsturi, jo šiem cilvēkiem ir palikušas tikai atmiņas un kritušo cīņubiedru vārdi.

Kāds viedais cilvēks ir teicis, ka “pasaulē ir tikai viena reliģija, un tā ir mīlestība. Ir tikai viena pils, un tā ir cilvēcības pils. Ir tikai viena valoda, un tā ir sirds valoda”. Trīs vērtības, kas, manuprāt, ir rūpīgi sargājamas un saudzējamas, tomēr bieži vien ar savu rīcību un izteikumiem mēs par tām aizmirstam, jo ir taču daudz vieglāk visu zākāt un pelt, tādējādi daudz labu ideju gluži kā asnu saminot ar zābaka papēdi.

Lai gan mana bērnība jau sen aiz kalniem un arī pasaku grāmatas radušas vietu visdziļākajā grāmatplaukta stūrī, tomēr izrādās, ka dažkārt pasakas ir pat ieteicams palasīt, lai tajās saskatītu līdzību ar šodienu.

Šogad apritēs 34 gadi, kopš no Rīgas atbraucu uz Gulbeni, lai te strādātu. Šajā laikā ir būts neskaitāmās lauku sētās un runāts par dzīvi ar ļoti daudziem cilvēkiem, uzklausot dažādas domas, pilnas ar cerībām un ticību laimīgai nākotnei.

Pūķa gads solās būt veiksmīgs tiem cilvēkiem, kuri ir gatavi pārmaiņām un jaunām aktivitātēm. Tām ir gatavi arī Latvijas lauksaimnieki, īpaši tie, kuri apvienojušies kooperatīvos, kuri paši ir nolēmuši veidot budžetu lobēšanas kampaņai par taisnīgiem Eiropas tiešajiem maksājumiem.

Ir tik patīkami vērot, ka šajā laikā arvien vairāk cilvēku jau sāk izraudzīties Ziemassvētku dāvanas saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Lai gan mēs dažkārt bilstam, ka esam pieauguši un dāvanas nevajag, tomēr sirdī tās gaidām visi, jo ir tik patīkami ļauties šim negaidītajam pārsteiguma momentam, ko piedzīvojam, izsaiņojot dāvanu. Man patīk, ka šis prieks ir divkāršs. Priecājas dāvinātājs un priecājas tās saņēmējs.