Šogad apritēs 34 gadi, kopš no Rīgas atbraucu uz Gulbeni, lai te strādātu. Šajā laikā ir būts neskaitāmās lauku sētās un runāts par dzīvi ar ļoti daudziem cilvēkiem, uzklausot dažādas domas, pilnas ar cerībām un ticību laimīgai nākotnei.

Pūķa gads solās būt veiksmīgs tiem cilvēkiem, kuri ir gatavi pārmaiņām un jaunām aktivitātēm. Tām ir gatavi arī Latvijas lauksaimnieki, īpaši tie, kuri apvienojušies kooperatīvos, kuri paši ir nolēmuši veidot budžetu lobēšanas kampaņai par taisnīgiem Eiropas tiešajiem maksājumiem.

Ir tik patīkami vērot, ka šajā laikā arvien vairāk cilvēku jau sāk izraudzīties Ziemassvētku dāvanas saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Lai gan mēs dažkārt bilstam, ka esam pieauguši un dāvanas nevajag, tomēr sirdī tās gaidām visi, jo ir tik patīkami ļauties šim negaidītajam pārsteiguma momentam, ko piedzīvojam, izsaiņojot dāvanu. Man patīk, ka šis prieks ir divkāršs. Priecājas dāvinātājs un priecājas tās saņēmējs.

Pagājušajā sestdienā Vecgulbenes muižas lielajā zālē apmeklēju brāļu Ata un Jāņa Auzānu koncertprogrammu “Rokasspiediena attālumā”. Koncerts bija īsts baudījums vairāk nekā pusotras stundas garumā.

Tas nav nekas jauns, ka jau ilgāku laiku arī pasta nodaļās līdz ar aploksnēm un markām, žurnāliem un avīzēm ir iespējams iegādāties arī dažādas rūpniecības preces. Cilvēki to redz un zina, tāpēc nepieciešamības gadījumā tās arī iegādājas. Saprotu, ka pasta darbinieču darba pienākumos ietilpst izteikt piedāvājumu kaut ko nopirkt, bet dažkārt šie piedāvājumi kļūst pārāk uzmācīgi.

Rītos, nākot uz darbu cauri centrālajam skvēram, noraugos, cik cītīgi sētniece kasa lapas. Noraugos viņas darbībā un domāju, nu tad beidzot esam tikuši pie jaunas valdības. Varbūt kaut kas būs citādāk? Varbūt sētniecei vairs nevajadzēs “ķert” katru lapu?

Sestdien biju klāt brāļu Gido un Imanta Kokaru godināšanas pasākumā. Skaisti, sirsnīgi un emocionāli, bet galvenais – abi kora mākslas korifeji atteicās atrasties goda vietā uz skatuves, tā vietā iejūkot starp skatītājiem zālē, lai būtu kopā ar tautu un no turienes vērotu visu notiekošo. No cienījamo brāļu Kokaru piemēra vajadzētu mācīties mūsu politiķiem, kuri starp sevi un tautu ir radījuši ne tikai plaisu, bet pamatīgu aizu.

Arī es piederu tiem 63 procentiem Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļai, kuri uzskata, ka 11.Saeimas vēlēšanās no partiju sarakstiem svītroto deputātu kandidātu iecelšana valstiski nozīmīgos amatos atkārtoti nav pieļaujama.