Nopirku mazmeitiņai mazu pasaku grāmatiņu ar bildēm, kas lasāma pirms miedziņa un izdota sērijā, kas tā arī saucas - “Stāsts miedziņam”. Pasaka bija it kā par visiem labi zināmo Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem. Bildes - skaistas, burti - lieli.

Daudzviet vietējie iedzīvotāji lauza galvas, kā uzlabot uzņēmējdarbību. Bieži vien vienīgais, ko var attīstīt, ir tūrisms. Taču ir jāizdomā kaut kas ļoti oriģināls, lai cilvēki vēlētos doties tieši uz konkrēto vietu, nevis citur. Brīžiem liekas – nu ko tad vēl tādu varētu izdomāt?

Uz šo jautājumu mazi bērni atbild, ka, piemēram, naudas makā, bankā vai krājkasītē. Tas liek pasmaidīt, jo tā domā bērni. Skumji kļūst tad, kad līdzīgi sāk domāt pieaugušie.

Ar 2014.gadu valdība plāno pakāpeniski paaugstināt pensionēšanās vecumu, kas 2020.gadā būšot 65 gadi. Tas skars tos, kuri dzimuši 1952.gadā un vēlāk - tātad arī mani. Igaunija šādu vecumu sasniegs 2024., Lietuva – 2026.gadā, bet, izrādās, Īrijā, Dānijā, Zviedrijā, Vācijā jau 2008.gadā šis vecums bija 65 gadi. Turklāt Vācijā ar šo gadu tas ir 67 gadi!

Noklausījos demogrāfa Ilmāra Meža komentāru par šābrīža situāciju valstī - Latvijā vidēji ģimenē ir tikai viens bērns (kas ir par maz, lai Latvija nākotnē pastāvētu), kamēr Igaunijā – gandrīz divi. Skumji, bet atkal kaimiņi igauņi ir bijuši gudrāki. Kāpēc mūsu valdība negrib saprast to, kas ir acīm redzams un visiem citiem saprotams! Kāpēc atkal no jauna jāizgudro kārtējais divritenis, ja mēs to neprotam, bet kāds jau to ir izveidojis ļoti labu!

Nesen plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa, ka Rīgas pašvaldības apsaimniekotajās ēkās būtu jānodrošina bezsaimnieka kaķu iekļūšana pagraba telpās, lai tie varētu paslēpties no lietus un aukstā laika. Domas par to ir dažādas.

Ar vārdu “distance” parasti saprotam, ka jāievēro noteikts atstatums vai jāveic noteikts attālums. Autovadītāji noteikti zina, ka jābūt piesardzīgiem un braucot jāievēro distance, lai nebūtu pārāk tuvu otram transportlīdzeklim un neizraisītu avāriju bremzējot, vārdu sakot - lai būtu drošāk.

Tā sanāca, ka biju klāt, kad kādā Rīgas slimnīcā māsiņa sāka audzināt pacientu tāpēc, ka, lūk, viņam ārsts nav pateicis, cikos jāierodas slimnīcā. Kāpēc slimniekam, kurš tā jau uztraucies par gaidāmo operāciju, vēl jānoklausās šāds uzbrukums! Visas pretenzijas ārstam drosmīgā māsiņa varētu izteikt pati, nevis likt vainīgam justies slimniekam. Ja darbs kļūst apgrūtinošs, varbūt jādomā par profesijas maiņu. Kāpēc slimnīcas personālam šķiet, ka viņš ir pārāks par pacientu? Kas padara cilvēkus tik nejūtīgus?