Ja sākotnēji pārvietojamie fotoradari tika izvietoti tikai Rīgā un Pierīgas rajonos, tad tagad tie jau varot autovadītājus pēkšņi pārsteigt arī uz ceļiem jebkurā Latvijas vietā. Valsts policijas mājaslapā nu jau ir publiskota arī visas Latvijas fotoradaru izvietojuma karte. Arī pie mums, Gulbenē un tuvākajā apkārtnē, tie droši vien kaut kad drīzumā varētu parādīties.

Noklausījos demogrāfa Ilmāra Meža komentāru par šābrīža situāciju valstī - Latvijā vidēji ģimenē ir tikai viens bērns (kas ir par maz, lai Latvija nākotnē pastāvētu), kamēr Igaunijā – gandrīz divi. Skumji, bet atkal kaimiņi igauņi ir bijuši gudrāki. Kāpēc mūsu valdība negrib saprast to, kas ir acīm redzams un visiem citiem saprotams! Kāpēc atkal no jauna jāizgudro kārtējais divritenis, ja mēs to neprotam, bet kāds jau to ir izveidojis ļoti labu!

Šogad apritēs 34 gadi, kopš no Rīgas atbraucu uz Gulbeni, lai te strādātu. Šajā laikā ir būts neskaitāmās lauku sētās un runāts par dzīvi ar ļoti daudziem cilvēkiem, uzklausot dažādas domas, pilnas ar cerībām un ticību laimīgai nākotnei.

1)trīs bērnu mamma piedraud nelaist  bērnus uz skolu..

2)skolu optimizācijas draudi beļaviešus sašķeļ divās nometnēs

Iveta Grigule, 11. Saeimas deputāte (ZZS)

Gribu atgādināt dažas pamatlietas, kas skar mūsu apņēmību nosargāt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā un mūsu oponentu vēlmi izkaulēt kādas „īpašas” tiesības viņu „dzimtajai valodai”, līdz pat otras valsts valodas statusam. Šo referendumu mums uzspieda!

Laikā, kad daudzi Latvijas iedzīvotāji devušies peļņā uz ārzemēm, darba devēji arvien biežāk saskaras ar problēmu, ka trūkst piemērota darbaspēka, tādēļ aktuāls kļūst jautājums par ārzemnieku nodarbināšanu. Protams, apzinīgs un ilgtermiņā domājošs darba devējs vēlas nodrošināt, lai no ārvalstīm piesaistītais darbinieks šeit strādātu legāli. Tiesa gan, daudziem uzņēmējiem nav īstas skaidrības, kādi nosacījumi jāievēro, kādi likumi regulē ārvalstu darbaspēka nodarbināšanu un kāda dokumentācija jākārto, - ar šādiem jautājumiem saskaramies arī Latvijas Darba devēju konfederācijas Vidzemes reģiona darba devēju konsultāciju centrā. 

Domājot par brīvprātīgo darbu un vēl pie tam citā valstī, manī rodas divpusīgas sajūtas. Vai tas, ka Latvijā šī tēma paliek arvien aktuālāka, ir kāda saistība ar valsts ekonomisko stāvokli? Cilvēki dodas prom, jo vēlas no kaut kā aizbēgt? Vai tieši otrādi, grib sevi pilnveidot un gūt jaunas zināšanas?!

Izlasīju rakstu kriminālziņās par lejasciemieti,  kurš 20 novembrī guvis traumas Ozolu ielā. Šis raksts ir nepilnīgs un  virspusējs. Sāksim ar to, ka traumas jaunietis guva Gaitnieku ielā 2a, kas, kā mums visiem zināms, ir Gulbenes policijas ēkas adrese. Nerakstīšu par incidentā iesaistītajiem un tā iemesliem, par to, kādēļ policija noskatās, kā bariņš cilvēku turpat pie policijas sit citu cilvēku. Pats interesantākais sākas, kad traumas guvušais lejasciemietis ar savu salauzto degunu meklēja glābiņu iekšā policijas iecirknī un lūdza izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Par atbildi saņēma tekstu, ka telefona nav un lai ejot ārā un zvanot pats. Saprotot, ka šeit uz palīdzību nav ko cerēt, cilvēks devās ārā, kur no tiem pašiem pāridarītājiem tika fiziski iespaidots, summējot savam salauztajam degunam vēl izsistu zobu un galvaskausa lūzumu. Visas šīs darbības notika stāvlaukumā pie policijas iecirkņa.

Teikšu tā - kauns un negods pa visu policijas seju par šādu vienaldzību un trulumu!

Laiks skrien vēja spārniem. Tā ir taisnība. Esmu pavisam liela meitene, man ir jau trīs gadi. No pelēka kamoliņa esmu pārvērtusies jaunkundzi, kuru daba iekrāsojusi rudā saules krāsā. Esmu priecīga. Man ir cilvēki, kurus mīlu un kuri mīl mani. Man ir mājas, nevis suņa būda.