Nesen, pirms Ziemassvētkiem, dienas vidū garāmejot ieraudzīju, kā Gulbenes centrālajā skvērā pie strūklakas viens mazs puika (sākumskolas klašu skolēns) kulsta otru, bet trešais stāv un ar interesi skatās.

Nupat jau sašutumu par notiekošo Gulbenes slimnīcā kādu brīdi aizēnoja ziņa par mūsējo viesstrādnieku varoņdarbiem Īrijā. Pirmā publiskā informācija ar vārdiem un uzvārdiem latviski bija lasāma portālā “baltic-ireland.ie”. (Jāteic, ka Īrijā policijai ir atšķirīga prakse, viņi neklusē par aizdomās turēto identitāti.)

Nesen dzirdēju (vai lasīju komentāros “Dzirksteles” portālā) vairākas neticamas baumas par vietējās nozīmes slavenībām un norisēm. Ko tikai tauta nerunā! Ja būtu jāveido nozīmīgāko Gulbenes novada baumu tops, pat grūti būtu izvēlēties, kuru klaču likt pirmajā vietā.

Ceturtdien ar savas ģimenes ārstes nosūtījumu devos pie ārsta speciālista uz Madonas poliklīniku, jo Gulbenē šāda daktera vairs nav – esot aizgājis no darba. Kā paciente uz Madonu devos pirmo reizi mūžā un ar satiksmes autobusu.

Mūsu daudzdzīvokļu mājā, kurā ir vairāk nekā 50 dzīvokļi, starp iedzīvotājiem valda nepatīkama spriedze. Vēl jau sveicinās, bet cits citu aprunā, krāj sevī aizvainojumu. Divdomīgā situācijā esam nonākuši, jo mums ir divi mājas vecākie.

Kad bērnībā pagalmā spēlējām kazakus un laupītājus, mums nebija labo un slikto, savējo un svešo.

Bija tikai dažādas komandas. Pieauguši kļūdami, mēs it kā turpinām spēlēt šo spēli, taču darām to daudz rafinētāk. Kā publiski, tā privāti. Nesen internetā pilnīgi nejauši aplūkoju “www.youtube.com“ sensāciju - jauno ukraiņu brīnumu, grupu “Kazaki”, kurā četri jauni puiši stilīgi dejo, iekāpuši augstpapēžu kurpēs. Grupa jau ieguvusi starptautisku popularitāti. Ukraiņi nebrēc, ka viņiem kauns no šādiem “Kazakiem”, kaut vairumam viņi ir citādie, nevis savējie.

Savā elektroniskajā pastkastītē nesen saņēmu šādu vēstuli: “Sācies jaunais mācību gads. Tomēr nespēju aizmirst 1.septembri pamatskolā. Ir ierasts, ka šo svētku dienu atklāj un visus kopā pulcina pirmkārt skolas direktors un skolotāji. Taču šogad notika ērmīgas lietas - pirmās klases skolēniem apliecības izsniedza un rokas spieda bijusī skolas pavāre, tagad lietvede. Arī pasākuma vadību, tiesa, ne visai veiksmīgu, bija uzņēmusies viņa. Vai tiešām skolas direktore pati nespēj vadīt Zinību dienas un citus pasākumus, jo zinām un pazīstam viņu kā gudru un sakarīgu cilvēku - īstu savas skolas patrioti?”