Nepateikšu neko jaunu, bet arī man kā visiem Dieva bērniem ir bail no tumsas. Saka, ka ar laiku tas pāriet, ka, gadiem ejot, viss mainās. Kaut kā negribas ticēt. Dzīvoju tikai gadu un visu šo laiku visvairāk apbrīnoju tieši gaismu.  Kad tās ir par daudz, sāp acis, bet, kad tās pietrūkst, salst sirds.lasīt tālāk...

Es nekad nebiju domājusi, ka visapkārt ir tik daudz kāpostu. Šobrīd tie ir pārziedējuši, lekni, skābi. Fee... Man ne visai. Man grib iegalvot, ka kāposti ir labi, gardi, ka skābie kāposti ir vietējo cilvēku nacionālais ēdiens. Uzvāra zupā un tad silda no dienas dienā un ēd kā skābputru. Un neviens nedomā, ka tā ir neveselīga inde! Tieši otrādi. Aktivizējot vielmaiņu. Nu vai ziniet, neviens mani nepiespiedīs strebt kāpostus! Lai vai kāda krīze!lasīt tālāk...

Esmu ēdusi pilnu muti zilās vizbulītes. Tās ir skaistākas. Tāpēc man garšo labāk par baltajām. Par mani saka: "Ēd zāli gluži kā govs." Kas tā tāda? Vēl neesmu redzējusi. Toties mežā gāju pretī dzeguzes balsij. Pavisam tuvu piegāju. Kā viņa kūko! Vai 30 reižu no vietas. Tad piekūst. Atpūšas un kūko atkal. Cilvēki saka: "Daudz gadu piekūkoja." Kad dzeguzi dzird, kabatā ir jābūt naudai, tad nebūšot jācieš bads. Bet kur lai suņi ņem naudu. Man, protams, nebija tās līdzi, kad klausījos dzeguzes balsī. Ko nu?lasīt tālāk...

Tavu brīnumu! Zeme bez sniega smaržo tik brīnišķīgi. Tiešām nepierasti. Tomēr es tik ātri vēl nespēju atteikties no sniega. Es to meklēju visur un priecājos par katru vēl esošo balto pleķīti parkā. Tomēr jāatzīst, ka grāvji un dīķi bez ledus ir tik aizraujoši. Kā lēcu, tā visa aste ūdenī, tikai ausis un deguns ārā. Tas notika jau 3.aprīlī. Grāvī. Bet 6.aprīlī es to atkārtoju dīķī. Man tūlīt 11.aprīlī būs pieci mēneši un es vēl nespēju aptver to, cik pasaule ir mainīga. Kā ledus var kļūt par ūdeni? Pastāstiet to man????lasīt tālāk...

Suņi tiek diskriminēti. Mums nav atļauts skriet pa ielu vieniem pašiem. Bet kāpēc mūsu saimnieki drīkst staigāt mez mums? Mēs, suņi, labprāt savus saimniekus vestu pavadiņā pastaigāties līdz darbam un atkal mājās, uz veikalu, uz parku. Mēs atļautu saviem saimniekiem paskraidīt vienīgi iežogotā teritorijā. Tā saucamajā suņu tualetē, ko ierīkojusi pašvaldība. Hm. Vaffff.lasīt tālāk...

Johooooo! Šodien, 2009.gada 6.februārī, es jau no paša agra rīta pirmo reizi tā īsti sacēlu gaisā abas ausis un vairs neļauju tām nošļukt. Tagad izskatos pēc īsta ruda lapsēna.lasīt tālāk...

Kā man ptīk četros no rīta iet pastaigāties un aicināt sev līdzi cilvēku. Parasti tad ir uzsnidzis svaigs sniegs un tas nav notīrīts, nav sapēdots. Man liekas, ka pasaulē esam tikai divi - es un cilvēks, kam atļauju sevi pavadīt un atstāt savas pēdas uz šīs planētas blakus manējām. Cilvēks ir par slinku, lai pats pamostos un celtos tik agri. Tāpēc es modinu.lasīt tālāk...

Gulta ir brīnišķīga vieta. Pagaidām mani tajā tikai reizēm ieceļ. Pati es tur vēl netieku. Mājās smejas, ka varbūt pēc vietējo pašvaldību vēlēšanām mani gultā vairs jāceļ nebūs, es pati no tās nebūšu projām dabūjama. Bet pagaidām es nevaru ciest, ka kaķis mūsmājās mierīgi zviln uz dīvāna, mīkstā krēsla vai palodzes. Ak, mans kaķis Riks ir tik iedomīgs un trekns. Kā tāds Rīgas kundziņš. Viņš ir mana autoritāte. Es protu mest ar ķepu kā viņš. Tas izskatās tik svarīgi un autoritāri. Ivars Godmanis, mūsu premjers, arī tā prot. Man vispār liekas, ka es iešu politikā. Kā kaķis. Viņš ir tāds stratēģis. Es arī būšu kaķis, kad izaugšu liela.lasīt tālāk...