Kā ierasts kārtējais dažādiem notikumiem bagātais gads ir aizvadīts. Un nu jau trīs dienas esam aizvadījuši jaunajā gadā.

Pēc nesenajiem notikumiem ap “Latvijas Kārjbanku” tautas uzticība tika iedragāta, tāpēc tikai loģisks ir secinājums, ka slikta pieredze dara savu. Tā varētu raksturot notikumus, kas pagājušās nedēļas nogalē un arī šīs nedēļas sākumā norisinājās ikvienā Latvijas pilsētā, arī Gulbenē.

Nebūšu oriģināla un teikšu gadu gadiem nodrellēto teicienu - vienam patīk māte, otram meita, trešam varbūt arī kleita.

Ceturtdienas vakarā tāpat kā daudzi citi arī es apmeklēju Valmieras teātra izrādi. Tā ir krievu dramaturga Vadima Ļevanova luga, kuras oriģinālnosaukums ir Gorkija vārdā nosauktais kultūras parks, valmieriešu versijā – “Gribu, bet baidos”.

Kāda paziņa iemaksāja krietnu naudas summu romu tautības sievietei ar cerību, ka šī sieviete par viņu aizlūgs un tā atrisinās visas viņas problēmas – noņems ne tikai lāstu, bet arī ar veselību viss būs kārtībā. Noteikti kāds viņu sapratīs, jo būs darījis tāpat, bet cits, iespējams, nosauks par traku. Izrādās, ka viņa spēj uzticēties tautībai, par kuru klīst tik daudz leģendu un nostāstu un kura dzīvo visdažādākajās pasaules valstīs.

Palaikam nākas uzklausīt atsevišķu iedzīvotāju neapmierinātību un nesaprašanu, kāpēc avīzē ir publicēts raksts par kādu problēmu vai nepatīkamu notikumu, par kuru, viņuprāt, labāk nemaz nevajadzētu rakstīt, bet gan paklusēt.

Jau pirms kāda laika teicām ardievas 100 vatu kvēldiega spuldzītēm, tad dzīvsudraba termometriem. Ar 1.septembri mēs jau esam pateikuši ardievas arī 60 vatu kvēldiega spuldzītēm.