Vēl jānomedī lūsis un leopards

Alsviķietis Bruno Kreicis atzīst, ka īstam medniekam trofejas nav vajadzīgas, lai citiem parādītu. Tās ļaus atcerēties un pārdomāt piedzīvoto vecumdienās, kad pats būs kļuvis vecs un nevarēs vairs neko nomedīt.

 

"Domāju, ka īstos mednieku stāstus var dzirdēt tikai pēc medībām mednieku kompānijā. Tad pie ugunskura vai kamīna ir īstā atmosfēra, lai patiesajam notikumam pieliktu klāt izdomas un iztēles sāls šķipsniņu, turklāt teikto papildinātu ar izteiksmīgiem žestiem un kustībām. Tad stāsts ir kaut ko vērts," atzīst B.Kreicis.  

Nezinu, kā medniekam stāsti izdevušies pie ugunskura, tomēr arī redakcijā atklātais bija gana saistošs. Viņš mednieka mūžu iedala četros etapos. Pirmajā gribas medīt vienalga ko. Otrajā etapā vēlas nomedīt vairāk par citiem, trešajā - mednieks meklē trofejas, bet ceturtajā viņš pats vairs nemedī, bet māca to darīt citiem.

 

"Esmu vēl trešajā, bet jūtu, ka tuvojas ceturtais periods. Nereti sevi pieķeru, ka negribas vairs tik daudz šaut. Gandrīz visi Latvijā medījamie meža zvēri jau ir manā kontā, tāpēc lielāku baudu sagādā palīdzēt kādam citam nomedīt, parādīt, kā tas ir jādara," skaidro B.Kreicis.

 

Kad ieminos, ka viņš vēl nebūt neizskatās daudz pieredzējis mednieks cienījamos gados, Bruno smejas, ka, pateicoties medībām, ir labi saglabājies.

 

Mežā jūtas drošāk nekā pilsētā

 

Viņam ir 38 gadi, bet medībās tēvam līdzi devies jau tad, kad vēl skolā nemācījās. Vai tēvam nebija bail tik mazu ņemt līdzi?

 

"Droši vien bija, bet es nepieļāvu, ka mani atstāj mājās. Ziemā tēvs aizbrida pa sniegu. Es apmēram kilometru biju iepakaļ, bet vienalga gāju pa pēdām. Kad tēvs redzēja, ka no manis netiks vaļā, bija spiests samierināties un atļaut palikt."

 

Varbūt ir gadījies nobīties? Nu nē! B.Kreicis uzsver, ka Latvijas mežos nav, no kā baidīties. "Mežu masīvi nav tik lieli, lai varētu nomaldīties. Turklāt tajos nav tādu plēsīgu zvēru, kas uzbruktu. Mežā es jūtos drošāk nekā naktī pilsētas ielās."

 

Ja gadās sastapt lāci, vienkārši jāzina, kā uzvesties. Nedrīkst kliegt un mētāties rokām, jābūt mierīgam.

 

"Nevajag griezt muguru un panikā bēgt, bet klusu un mierīgi šķirties. Man ir gadījies redzēt lāci apmēram 10 metru attālumā," saka B.Kreicis.

 

Ieraugot ķepaiņa pēdas, viņam radusies interese, tāpēc gājis pa tām. Tā uzgājis lāča migai. Pie izgāztas egles lācis bija izveidojis sniegā apaļu iedobi, kurā gulēja. Tiesa, pekaini izdevās redzēt tikai sekundes desmitdaļas, jo lācis kā melna bumba aizvēlās prom starp eglītēm.

 

"Jebkurš zvērs bēg no cilvēka, ja tas nav slims ar trakumsērgu. Visiem ir respekts," atzīst mednieks.

 

Dižmedījums - medņa gailis

 

Par dižmedījumu viņš atzīst to, kas katram pašam vislabāk patīk. Vienam otram tā varbūt ir pīle vai sloka, kas citiem liekas maznozīmīgs medījums. Tiesa putnu medības Bruno pēdējā laikā neaizrauj.

 

"Man ir dažas medaļotas trofejas, bet par visvērtīgāko uzskatu medni. Tā gan nav mana trofeja, bet es palīdzēju piekļūt medņa gailim," norāda B.Kreicis.

 

Lai gan putns ticis nāvīgi ievainots, tomēr atradis spēkus pacelties spārnos un aizlidot. Trīs stundas Bruno ar draugu medni meklēja pa biezi saaugušu mežu, kamēr to atrada. Kad viņš aizbrauc pie drauga uz briežu medībām, vienmēr apskata medņa izbāzeni un atceras tā medības.

Lūša trofejas viņam vēl nav. Diezgan daudz šo plēsoņu ir ielenkts, bet līdz šāvienam nav ticis. Vilku viņš ir nomedījis.

 

"Var teikt, ka lūša nomedīšana ir palicis nepiepildīts sapnis. Tomēr negribētos nomedīt mazu kaķēnu, bet kārtīgu pieaugušu lūsi. Tas ir nopietns pretinieks."

 

Katram savas intereses tuvākas

 

Bebru medības ar slazdiem viņš salīdzina ar kaitēkļu apkarošanu, lai gan medniekiem neesot sevišķu iebildumu pret šiem zvēriem. Protams, zemes īpašnieki, kuriem bebri applūdina mežus un zemi, ir neapmierināti.

 

"Viņi uzskata, ka bebri ir kaitēkļi, kuri jāiznīcina jebkurām metodēm, tāpēc mednieki ir spiesti to darīt. Var piekrist, ka bebri ir savairojušies par daudz. Cēlonis ir meliorācijas sistēmu nekopšana pēc kolektīvo saimniecību likvidēšanas. Bebriem veidojās laba barības bāze un apstākļi, lai netraucēti vairotos," skaidro B.Kreicis.

 

Nereti privāto zemju īpašnieki negrib slēgt līgumus ar medniekiem, atļaujot tiem medīt viņu īpašumos. Kad sējumus posta meža cūkas, tad gan uzreiz meklē medniekus.

 

"Cilvēkiem ir diferencēta pieeja meža dzīvniekiem, jo stirnām viņi labprāt ļauj ganīties savos laukos. Bet jebkura radība ir dzīva. Stirnu saimnieks saudzē, bet iespējams, ka kurmi nodur ar dakšām. Tāpat tiek indētas peles un žurkas. Visi dzīvnieki ir labi tikmēr, kamēr neaiztiek viņu personīgo mantu," salīdzina B.Kreicis.

 

Aļņus medī Somijā

 

Viņš norāda, ka medību tradīcijas pastāv tūkstošiem gadu.

 

B.Kreicis atklāj, ka Somijā gandrīz trešā daļa vīriešu ir mednieki. Šajā valstī medību sezonas atklāšanai ir noteikta brīvdiena, turklāt tur medību serviss ir ienesīgs bizness.

 

"Medniekiem vajadzīgs transports, naktsmītnes un ēdināšana, tāpēc ir atbilstošs piedāvājums. Ir privātirmas, kas nodrošina medību servisu. Ir arī saimniecības, kas audzē Somijas ziemeļbriedi, Baltastes briedi vai pīles un zosis medībām," stāsta mednieks. Viņš ar draugiem katru gadu aļņu medībās dodas uz Somiju.

 

B.Kreicis atzīst, ka Latvijā medības ir pārsvarā turīgo cilvēku vaļasprieks. Viņiem izdevīgāk ir aizbraukt uz Krieviju vai Āfriku, nevis domāt, kā risināt problēmas ar privāto zemju īpašniekiem un attīstīt medību saimniecību.

 

Iespējams, ka arī B.Kreicis dosies uz kādu tālu valsti eksotiskās medībās. Draugi aicinot, bet viņš vēl nav sajutis motivāciju.

 

"Interesanti būtu nomedīt leopardu vai doties Pamira kalnos, lai nomedītu Marko Polo aunu. To tāpat kā leopardu ir grūti nomedīt," spriež Bruno.

Pievieno komentāru

Cope un medības