Vizuļu kolekcija - mašīnas vērtībā

Alūksnietis Juris Ločs droši vien piedalīsies spiningošanas sacensībās "Rudens līdaka 2007" Alūksnes ezerā, lai gan patiesībā sacensības viņam ne sevišķi patīk. Neesot azarta.

"Tā ir laimes spēle, jo izvilkt lielu līdaku dažam laimējas reizi, bet citam ne reizi mūžā. Ja noteikumi paredz, ka vērtē divas lielākās līdakas, tad ir grūti tikt pie uzvaras. Lai gan "Honda Marine" kausa izcīņā spiningošanā ieguvām otro vietu, tomēr otru līdaku izdevās izvilkt tikai pēdējā brīdī, kad jau braucām uz krastu. Vieglāk ir tad, ja vērtē kopējo svaru un zivju skaitu. Turklāt tieši tas ir profesionalitātes apliecinājums," uzskata J.Ločs.

Lai gan viņa makšķerēšanas stāžu var skaitīt no sešu gadu vecuma, tās bija pirmās spiningošanas sacensības. Tiesa, Juris ir bijis starp uzvarētājiem arī zemledus makšķerēšanas sacensībās.

"Tā bija slikta diena, jo līdakas neņēma. Ap pusdienlaiku izvilku vienu vairāk nekā piecus kilogramus smagu. Palaimējās! Jutu, ka viņa tur ir. Braukāju ap to vietu, kamēr dabūju," atklāj spiningotājs.


Viņš ar otru komandas dalībnieku nolēma braukt uz Kolberģa piekrasti, lai dabūtu vēl otru līdaku. Pagāja pēcpusdiena, pulksten 15.30 vajadzēja jau braukt krastā.

"Teicu pāriniekam, lai tur orientieri pret Garo salu. Pēdējā momentā līdaka paņēma, un jau jutu, ka ir vairāk nekā 60 centimetrus gara, tātad - derēs. Kliedzu: "Ir, ir!" Tā mums tika otrā vieta un teicama spole," stāsta J.Ločs. Divas līdakas bija tikai desmit ekipāžām, bet spiningošanas sacensībās pēc lielās balvas tīkoja apmēram 200 dalībnieki.

J.Loča lielākā līdaka ir 12,5 kilogramus smaga. Tā izvilkta 1997.gadā Alūksnes ezerā. "Bija laba spole, tāpēc varēju diezgan viegli izvilkt smago līdaku. Nevajadzēja ilgi cīnīties. Tiesa, paņēma pie pašas laivas. Redzēju, kā zivs burtiski uzbruka vizulim," atceras J.Ločs. Viņš norāda, ka viena prāva līdaka var laimēties katram. Turpretim, lai izvilktu vairākas, ir jābūt gan prasmei, gan labvēlīgiem apstākļiem. Pagājušajā nedēļā bijusi diena, kad stundas laikā izvilktas piecas līdakas.


"Svarīgi ir ļoti daudzi faktori. Turklāt reizēm ir pavisam citādi nekā prognozē makšķerēšanas kalendāros. Gadās pat pilnīgi pretēji. Tiesa, esmu ievērojis, ka Alūksnes ezerā vislabāk copē, kad ir apmācies vai mākoņains, tomēr ir izņēmumi," skaidro makšķernieks.


Laimes spēle esot arī atrast īsto vietu, kur zivis ķeras. Tas ir atkarīgs no vizuļa. Tā krāsa un gaismas spēles. Juris stāsta, ka viņa draugs spiningo ar vienu vizuli, bet viņš visu laiku maina, kamēr atrod īsto. Vizuļu maiņa sevi attaisnojot, jo viņam lomi esot prāvāki nekā draugam, gaidot brīdi, kad vienīgais vizulis izrādīsies īstais.

"Variantus var atrast tikai veikalā. Man parasti vizuļi ir līdzi divos čemodānos, tagad iegādājos trešo, kurā jau krājas vizuļi. Tagad Alūksnes ezerā var labi velcēt, jo reti gadās, ka traucē maluzvejnieku tīkli," atklāj J.Ločs.

Viņš rēķina, ka vizuļu iegādei izlietots tik daudz naudas, ka par to varētu iegādāties mašīnu. Tiklīdz ierauga kādu jaunu veikalā, ir jānopērk un jāizmēģina. Vienmēr domā, ka tas varbūt būs labāks.

"Tomēr universāla vizuļa nav," secina Juris. Viņš ir makšķerējis arī citos ezeros, tomēr iecienītāks ir Alūksnes ezers. Pa to tad var braukt kuterī vai laivā. Tagad iecerēts iegādāties mašīnas piekabi, lai varētu aizbraukt uz Daugavu un izvilkt samu. Tomēr par visgaršīgāko zivi Juris uzskata asari un zandartu.

Alūksnes ezerā ir savairojušies lieli asari, kuri sver vairāk nekā kilogramu. Kopš bērnības ēsts tik daudz zivju, ka kādu laiku tās negribējās pat redzēt maltītē. Bet tagad - nekas, atkal garšo. Sevišķi paša vārītā zivju zupa iet pie sirds. Juris bija galvenais pavārs arī "Aljas" rīkotajās sacensībās.


Viss apgūts pašmācībā no sešu gadu vecuma, kad pirmās raudiņas vilka ar nogrieztu slaidāku kārti, kaut kādu sadabūtu auklu, no korķa gatavotu pludiņu un āķi galā. Protams, pieredze krāta arī, vērojot citus makšķerniekus.

"Brālēns bija divus gadus vecāks un aicināja mani līdzi spiningot. Kad man parādīja dzelzs vizuli, brīnījos, vai tad uz tāda ķeras zivis. Neticēju, tomēr, no krasta mētājot, izvilku savu pirmo līdaku. Tā nebija pat kilogramu smaga," stāsta Juris.


Tagad viņš var vien teikt, ka līdaku un arī citu zivju izvilkts stipri daudz. Ja gadījās noķert mazāku līdaku nekā atļauts, J.Ločs nedaudz nogrieza no astes spuras un atlaida. Pirms pāris gadiem viņš izvilka paša iezīmēto zaļsvārci, kas bija labi paaugusies un svēra vairāk nekā trīs kilogramus.

"Makšķerēšana ir kā narkotika, jo bez ezera vairs nevaru iztikt. Braukšu vienalga - dienā vai naktī, ja kāds mani aicinās. Tiesa, pēdējā laikā vairāk iznāk makšķerēt vienam," saka J.Ločs.

Neparasts gadījums bija, kad Jura mestā spininga āķis aizķērās aiz līdakas spuras. Tā bija prāva - vairāk nekā 7 kilogramus smaga, tāpēc vilka līdzi makšķernieku ar visu laivu. Likās, ka būs vēl daudz lielāka.

Pievieno komentāru

Cope un medības