Jābeidz politiskās spēles un jāveido valdība

Valsts prezidents pamatoti, asi un vairākkārt ir kritizējis valdības darbu, jo tas nebija vienotas komandas darbs. Padomāsim:

1. Vai ministrs strādā primāri savas vadītās ministrijas vai savas partijas interesēs? Dažādas proporcijas, bet administratīvais resurss jau nu noteikti tiek izmantots savas partijas interesēs.

2. Vai dažreiz kāda ministra kritika ir uzbrukums partijai, kuru tas pārstāv, vai ministram par tā slikto darbu? Bieži sabiedrībai tas nav skaidrs, un tad jau būtiska ir plašsaziņas līdzekļu sniegtā informācija, kuras saturu var ietekmēt „bagātās” partijas, vai pareizāk sakot, tās sponsori.

3. Vai, ja vajag ietekmēt kādas ministrijas darbu, sponsori neskatās, kādas partijas atbildībā ir šī ministrija, un tad jau ziedo šai partijai. Vai tā nav slēpta korupcija? Zolitūdes traģēdijas izmeklēšana jau parādīja un vēl parādīs šīs shēmas, par kurām visi zina, bet nebija pretdarbības tam.

4. Katrs politiskais spēks pirms vēlēšanām raksta programmas un sola vēlētājiem par visām ministriju darbības jomām, bet parasti saņem savā atbildībā tikai dažas. Vai nevajadzētu savas idejas un solījumus, iespēju robežās, iestrādāt valsts attīstības plānos un budžetā? Saeimai ir jākontrolē valdības darbs - plānu un budžeta izpilde. Tādu argumentu sarakstu var turpināt. Detalizētāk par šiem jautājumiem var izlasīt http://www.kreslins.lv/article/lv/par-saeimas-darbu- un http://www.kreslins.lv/article/lv/vai-latvijas-izpildvara-dara-savu-darbu- .

Pirms vairākiem gadiem rakstīju par profesionāla Ministru kabineta (MK) izveides nepieciešamību Latvijā. Mani priekšlikumi nebija juridiski korekti pamatoti. Valsts prezidents iesniedza Saeimā juridiski korektus un izsvērtus priekšlikumus par grozījumiem Satversmē, MK iekārtas likumā un Saeimas kārtības rullī ar mērķi tuvināt Latvijas parlamentāro iekārtu racionāla parlamentārisma modelim, padarot stiprāku un efektīvāku izpildvaru, ar lielākām Ministru prezidenta pilnvarām. Pamatidejas ir:

1.    Ministru prezidenta apstiprināšana:

-    pēc vēlēšanām, tāpat kā līdz šim, Valsts prezidents nominē Ministru prezidenta kandidātu;

-    Ministru prezidenta kandidāts parlamentā prezentē darbības programmu, un tikai pēc viņa apstiprināšanas tiek izvēlēti pārējie MK locekļi;

-    uzticība Ministru prezidentam tiek izteikta ar 51 balsi;

-    Ministru prezidents pats atkāpjas – tad nominē Valsts prezidents kā līdz šim.

2.    Ministru iecelšana:

-    ministrus neapstiprina Saeima, bet pēc Ministru prezidenta ieteikuma ieceļ Valsts prezidents (Vācijas modelis);

-    Saeima var izteikt ministriem neuzticību.

3.    Konstruktīvā neuzticības izteikšana:

– Saeimas tiesības izvirzīt Ministra prezidenta kandidātu konstruktīvā neuzticības balsojuma gadījumā;

-    Saeima var gāzt Ministru prezidentu tikai tad, ja vienlaikus tiek apstiprināts jauns Ministru prezidents ne mazāk kā 1/3 rosina, 51 balss nepieciešama, lai izteiktu neuzticību.

4.    Balsojumā pret budžetu Ministru prezidents nekrīt.

5.    Papildu prasības MK locekļiem:

-    regulāri visu ministru pārskati Saeimai (līdzīgi kā pašlaik ārlietu debates;

-    MK locekļu svinīgais solījums.

6.    Parlamentāro sekretāru nozīmīguma paaugstināšana:

-    lai novērstu formālo ministru aizvietošanas kārtību, parlamentārām sekretāram ir tiesības aizvietot ministru tā prombūtnes laikā;

-    tā kā parlamentārā sekretāra nozīme pieaugtu, viņus apstiprināt ar Ministru prezidenta lēmumu (nevis ministra rīkojumu kā pašreiz).

Valsts prezidenta priekšlikumi ir iesniegti Saeimā, bet nav zināms, kad tie tiks izskatīti, un vēl vairāk - vai tos apstiprinās Saeimā. Daudzi jau ir ieinteresēti saglabāt esošo sistēmu, kad pēc būtības neviens ne par ko neatbild. Mēs visi atceramies banku bankrotu, Latvijas dzelzceļa, „airBaltic”, Liepājas metalurga notikumos. Mēs zaudējām simtus miljonu latu, un kurš par to ir atbildējis?

Bieži runā par politisko atbildību, bet maz gan ir to, kas saprot, kas tas ir. Mūsu valsts politika ir noteikta, un daudz kas ir izpildīts vai noteikts: iestāties NATO un ES, ieviest eiro. Kādu jaunu politiku noteiks atsevišķs ministrs politiķis, piemēram, aizsardzības ministrs, kad mēs esam NATO? Tagad nav skaidri formulēta (tagad ministrs jau ir politiķis) valsts aizsardzības politika, kā to pieprasa Nacionālā drošības likuma 11.pants.

Cik daudz politiķu ir palielinājuši savu labklājību neparasti lielos apmēros? Es nesaku, ka visi no viņiem ir korumpēti, bet tas raisa jautājumus, jo vislielāko „pelēkā biznesa” interesi izsauc izpildvaras struktūras vai politiķi ar ietekmi uz tām.

Zolitūdes traģēdija un iedzīvotāju gaidas mainīt politiķu attieksmi pret saviem pienākumiem nosaka, ka tagad nav laika politiskajām partijām nodarboties ar amatu dalīšanu. Tagad MK galvenais uzdevums ir izmeklēt atklātos noziegumus, pārkāpumus un novērst izpildvaras konceptuālos trūkumus. Atdalīt izpildvaru no likumdošanas varas. Veikt iesākto darbu, pirmkārt, apstiprinātā budžeta izpildi.

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti