Par budžeta veidošanas principiem

IEVADS. Lai īstenotu Ministru kabineta (MK) Rīcības plānu, valdība rosināja likuma grozījumus, un tie tika Saeimā apstiprināti. Tagad valdība iniciē likumu mainīt, lai nepildītu savu Rīcības plānu. Tādu piemēru ir daudz, un tas viss atgādina notikumu no dzīves vienā ES valstī: ceļ augstceltni, uzceļot 47 stāvus, un, kad vairāk nekā 90% celtniecības darbu ir pabeigti, celtnieki konstatē, ka aizmirsuši ieplānot un uzcelt liftu!

Tagad ministrijas, politiskie spēki un dažādas sabiedriskās organizācijas patiešām iesniedz daudzus un pamatotus priekšlikumus (starp tiem var būt arī populistiski vai politiski motivēti priekšlikumi), bet nav šī procesa kopējas un labas koordinācijas. Tas, izmantojot līdzības, atgādina mājas celtniecību bez projekta, kad elektriķi grib veidot dažādu apgaismojumu, santehniķi un daudzu citu nozaru speciālisti pamato un pieprasa resursus savām jomām, bet „aizmirst iebūvēt liftu”. Vai tā var uzcelt labu māju? Domāju, nē.

Bijusī Valsts kontroles (VK) vadītāja I. Sudraba daudzkārt un pamatoti atzīmēja, ka mums trūkst skaidras, saprotamas, izdiskutētas un apstiprinātas plānošanas, programmēšanas un budžetēšanas sistēmas (PPBS) – „celtnes projekta”. Tāda sistēma ļautu noteikt prioritātes un ļoti atvieglotu budžeta veidošanu.

BUDŽETS 2014. Es piedāvāju tikai dažas konceptuālas lietas. Sākotnēji budžeta veidošana sadalāma divos pamatuzdevumos:

  1. veidot ilgtermiņā budžeta maksimālo iespējamo ieņēmuma daļu. Tas ir, veidot pareizu nodokļu politiku, samazināt ēnu ekonomiku, bezdarbu, iniciēt investīcijas utt. Tas būtu jādara, pirmkārt, FM profesionāļiem;

  2. pareizi sadalīt budžetu. Pirmkārt, noteikt principus, kā sadala budžetu, kā noteiktas valsts prioritātes un kā tiek izmantoti valsts attīstības plāni: MK Rīcības plāns, Nacionālais attīstības plāns (NAP) un citi dokumenti. Es izteikšu savu subjektīvo viedokli par budžeta sadales principiem.

BUDŽETA SADALES PRINCIPI. Ir pieņēmumi, par kuriem nebūtu jādiskutē. Pirmkārt, tēriņiem ir jābūt samērīgiem, un tie nedrīkst pārsniegt ieņēmumus vairāk par Māstrihtas kritērijos noteikto. Tie ir ES ieteikumi, kurus pilda ne visas ES valstis, bet mēs tos cenšamies izpildīt. Tas kopumā ir atbalstāmi, ja ekonomisti nepierāda, ka, palielinot budžeta deficītu, sākotnēji var palielināt budžeta ieņēmuma daļu.

Otrkārt, ir NATO rekomendācijas aizsardzības budžetam iedalīt 2% no IKP. Tas bija agrāk ierakstīts likumā un noteikts 2008.gada Valsts aizsardzības koncepcijā (VAK-2008). Tagad VAK-2012 ir noteikts, ka katru gadu aizsardzības budžets pieaugs, līdz tas sasniegs 2% no IKP. Tas ir sliktāks variants, bet, cerams, ka NATO partneri mūs sapratīs.

Treškārt, analizēt citu valstu pieredzi, bet sākotnēji vajag izvēlēties vienotu mērījumu vai atskaites sistēmu. Kā jau minēts, tad gan Māstrihtas kritērijs, gan NATO pieprasītie 2% aizsardzībai tiek prasīti no IKP. Tādēļ loģiski būtu izvēlēties nozares, kurās salīdzināt, cik valstis iedala resursus tajās procentuāli no IKP. Nedomāju, ka iztur kritiku iebildumi, ka Latvijā ir kaut kāds sevišķs IKP veidošanas process.

Šķiet, tie ir konceptuāli principi, pēc kuriem tiek veidota budžeta sadale. Ņemot vērā šos principus, var uzsākt diskusijas par atlikušās, bez apmēram ~2% no IKP, daļas sadali pa nozarēm atbilstoši noteiktajām prioritātēm un plāniem.

REALITĀTE. Saeimā ir iesniegti un 2012.gada rudenī apstiprināti valsts konsolidētā budžeta izdevumi funkcionālā sadalījumā līdz 2015.gadam, bet tur ir un paliek daudz neskaidru un neatbildētu jautājumu. No kurienes radās tāda tabula? Kā teica FM pārstāve, tāda ir ANO rekomendētā tabula, kas varētu būt ar citām valstīm salīdzināmās nozares:

http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/95BC2CFABAE723F1C2257A87002D71F5?OpenDocument.

Tabulas analīze izraisa daudz jautājumu:

1) kādēļ valsts izdevumu daļa 2012.gadā bija 32,2% no IKP, bet tad samazinās: 2013.gadā – 30%, 2014.gadā – 28,9% un 2015.gadā tikai 26,3% no IKP? Kā tas izskatās citās ES valstīs, un kādēļ ir atšķirības? Vai tie ir objektīvi vai subjektīvi iemesli? Piemēram, neefektīvi cīnāmies ar ēnu ekonomiku un, tai pieaugot, IKP aug, bet valsts izdevuma daļa nē;

2) kāds pamatojums ir tādai izdevumu sadalei procentuāli no IKP? Būtu vēlams sniegt salīdzinājumu budžeta sadalē ar citām Baltijas valstīm un ES vidējiem rādītājiem. Ja sniedz skaidrojumus par tabulas nepareizo tulkojumu, tad ir jautājums - kādēļ tā ir tāda dota un kam domāta. Piemēram, I sadaļa „Vispārējie valdības dienesti” būtiski aug 2014.gadā – Ls 604,7 miljoni, 2013.gadā – 661,5, 2014.gadā – 760,3, bet 2015.gadā – 775 miljoni latu. Kādēļ tas ir tā? Pamatojumu nezina daudzi Saeimas deputāti, un vai vispār tam ir loģisks un godīgs pamatojums?

3) 2008.gada Valsts aizsardzības koncepcijā (VAK-2008) bija noteikts aizsardzības budžetā iedalīt 2% no IKP, kā to pieprasa NATO, bet, pieņemot VAK-2012, tika paziņots, ka aizsardzības budžets pakāpeniski pieaugs gan absolūtos skaitļos, gan % no IKP. Faktiski MK (sk. 1.pielikumu) piedāvāja Saeimai apstiprināt budžetu, kur 2012.gadā – Ls 135 143 743 jeb 0,9% no IKP, jeb 2,9% no izdevumiem; 2013. gadā – Ls 149 225 693 jeb 0,9% no IKP jeb 3,1% no izdevumiem; 2014.gadā – Ls 133 450 057 jeb 0,8% no IKP jeb2,7% no izdevumiem; 2015.gadā – Ls 124 310 717 jeb 0,7% no IKP jeb 2,6% no izdevumiem. Kādēļ nepildām dotos solījumus?

Tādu jautājumu ir daudz.

PAPILDINFORMĀCIJA. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā aizsardzībai tērēja vidēji 20-25% no budžeta izdevumiem un IeM izdevumi bija daudzkārt zemāki. Tā ir viela pārdomām un vajadzētu rast atbildi, kādēļ tas bija tā un kādēļ tagad ir tā, kā ir.

RISINĀJUMI. Pirmkārt, vajadzētu vienoties par vienotu vārda „aizsardzība” izpratni. Ja pieņem mūsu Nacionālās apvienības programmā doto aizsardzības vārda formulējumu, tad aizsardzības budžetā varētu tikt iekļauta cīņa ar globālo terorismu, kuru risina gan AM, gan IeM, visi izdevumi, kas saistīti ar aizsardzību pret kibernoziegumiem, spiegošanu kibertelpā un kiberkaru, kā arī energoresursu drošību un klimata pārmaiņām.

Otrkārt, kā definēts Nacionālā drošības likuma 11.pantā, AM kompetencē ir virzīt valsts aizsardzības politiku, kas noteiktu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) uzdevumus un atbilstoši attīstības prioritātes. Tas ļautu loģiski un pamatoti sakārtot aizsardzības nozares normatīvo aktu bāzi un pamatot aizsardzības budžetu.

Par šiem jautājumiem AM vismaz vajadzētu organizēt diskusijas. Piemēram, pirms iestāšanās NATO, kad valsts aizsardzības politikas pamatā bija totālās un teritoriālās aizsardzības principi, NBS Apvienotais štābs (AŠ) gatavoja Valsts aizsardzības plānu (VAOP), trenēja vienības šī plāna izpildei un NBS AŠ bija jābūt gatavam vadīt valsts aizsardzību kara laikā.

Tagad, ja valsts aizsardzības politikas pamatā uz kolektīvās aizsardzības principi, tad kādi uzdevumi ir NBS AŠ? Vai nevajadzētu šos jautājumus noskaidrot? Ja Lietuvas bijušais komandieris ģenerālis Kronkaitis, kas savu militāro izglītību ieguva un dienēja NATO valstī, secina, ka kolektīvie aizsardzības spēki var veikt teritoriālo aizsardzību, bet teritoriālie aizsardzības spēki (Zemessardze) nevar veikt kolektīvo aizsardzību, tad šie jautājumi ir nopietni jāizvērtē.

Es personīgi piekrītu viņa secinājumiem, bet jau vairākus gadus bez panākumiem aicinu AM un NBS vadību uz diskusiju par šiem jautājumiem. Es ceru uz speciālistu atbalstu uzsākt diskusijas konferencēs, semināros, rakstos utt., jo vajadzētu sakārtot aizsardzības nozari, kur ir daudz problēmu un kur ne vienmēr pamatoti tiek tērēta liela nauda, kas bieži tiek slēpts aiz slepenības plīvura.

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti