Politspēle par tautas izdzīvošanu

Spēle ir kultūras priekšvēstnesis. Pēc flāmu kultūrvēsturnieka Johana Heizingas domām, cilvēks ir būtne, kas spēlējas: homo ludens.i Arī politiku nereti salīdzina ar spēli. Latvijā šobrīd notiek politspēle par tautas izdzīvošanu. Demogrāfi brīdina, ka 21. gadsimts latviešu tautai var izrādīties pēdējais. Ko darīt? Reaģējot uz ideoloģiskajām tendencēm mūsdienu sabiedrībā – jāizveido tautas izdzīvošanas un Latvijas atjaunotnes programma.

Kas ir spēle?

Spēli no citām cilvēciskām izpausmēm un darbībām atšķir divas pazīmes. Pirmkārt – spēlē ir nepieciešama iztēle un zināma brīvība: rotaļīgums. Otrkārt – noteikumi, kārtība, kas piešķir spēlei jēgu.

Fantāzija ļauj mums šaha figūru kustībā iztēloties kara simulāciju, “Monopola” spēlē iedzīvoties biznesa pasaulē, teātra izrādē piedzīvot reālas dzīves pārdzīvojumu. Spēja iztēloties to, kā nav (vēl nav), atšķir cilvēku no dzīvnieka.

Iztēle paver iespēju prognozēt nākotni, plānot mērķtiecīgu darbību un realitāti atspoguļot tēlos, simbolos un zīmēs. Tieši spēja radīt citu – apziņā eksistējošu – simbolisku realitāti padara cilvēku par varenāko būtni dabāii.

Taču spēlē cilvēks sevi arī pašierobežo. Tāpat kā kultūrā. Un arī politikā.

Spēlē izvēles brīvību ierobežo noteikumi, piemēram, šahā figūras pārvietojas noteiktā veidā, ir zināms, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Kas gan būtu hokejs bez noteikumiem un tiesnešiem, opera – bez skatuvisko darbību nosacītības un nerakstītajiem likumiem, sabiedrības dzīve – bez morāles?

Lai cik kaitinoši tas postmodernajam cilvēkam izklausītos, sabiedrību visciešāk vieno tieši visstriktākie un neatceļamākie aizliegumi (tabu). Ja kādā sabiedrībā tās tabu jeb aizliegumu sistēma izjūk, tad sabiedrība nonāk krīzē vai pat iznīkst, uzskatīja viens no mūsdienu socioloģijas pamatlicējiem Emils Dirkhemsiii. Starp šiem nopietnākajiem aizliegumiem parasti ir, piemēram, incesta un citi seksuālie aizliegumi, aizliegums nogalināt vai lietot pārtikā sev līdzīgo utt. Noteikumi un aizliegumi ierobežo brīvību, lai sabiedrība izvairītos no haosa, pasargātos no bīstamām izvēlēm un iegūtu zināmu drošību. Taču mūsdienu sabiedrības noskaņojumā, ko veido plašsaziņas līdzekļi, ‘aizliegums’ ir nepopulārs vārds. Tieši tāpat kā jēdziens ‘norma’. Varbūt tieši tādēļ padziļinās vērtību krīze un sabiedrības dezintegrācija, kas ir drauds tautas izdzīvošanai?

Politika un kultūra

Politikā (tāpat kā sabiedrības dzīvē vispār) jārēķinās ar diviem faktoriem – ar cilvēkiem raksturīgo tieksmi pēc brīvības un nepieciešamību pēc kārtības. Pirmo nosacīti var dēvēt par liberālu tendenci (ne šā vārda stingri politoloģiskajā nozīmē), otru – par konservatīvu.

Kultūrā savukārt divas svarīgākās funkcijas ir tradīciju saglabāšana un jaunrade. Jaunrade, kurai nepieciešama zināma brīvība, un noteikumos (morālē, likumos) fiksētā kārtība – abas tendences pastāv jebkurā kultūrā. Ar kultūru šajā gadījumā saprotot ne vien mākslu, bet plašāk – cilvēka pārveidoto, izkultivēto vidi un vērtību sistēmu. Jebkurai sabiedrībai nepieciešams gan pārmantot pagātnes pieredzi, gan veikt izmaiņas – attīstībai. Vienā kultūrā pārmaiņu mēdz būt mazāk, citā – vairāk. Taču neviena sabiedrība nevar pastāvēt pavisam bez kultūras, kas to saista ar pagātni. Mēs daudz lielākā mērā esam kultūras “radīti”, nekā vēlamies atzīt. Piemēram, neviens cilvēks neiztiek bez valodas. Tā veido mūsu apziņas pamatu. Taču valodu mēs pārņemam un iemācāmies no saviem vecākiem, no sabiedrības. Filozofa Ludviga Vitgenšteina ideja par dažādām ‘valodspēlēm’ varbūt vislabāk raksturo cilvēces pastāvēšanas būtiskāko nosacījumuiv.

Politika ir viens no šādu valodspēļu paveidiem. Politiskās ideoloģijas mums iztēlo nākotnē iespējamu ideālu un to apsola īstenot. Vinstons Čērčils ir teicis, ka veiksmīgs politiķis spēj prognozēt, kas notiks nākamajā rītā, pēc nedēļas un pēc gada, un vienlaikus ticami paskaidrot, kāpēc viņa pareģojumi nav piepildījušies. Taču tāpat kā spēlē, līdztekus nepieciešamībai uzburt nākotnes vīziju (izvirzīt kādu augstāku virsmērķi), politikā svarīga ir prasme radīt atbilstošus noteikumus, kas palīdzētu ideālus īstenot.

Kā līdzsvarot galējības politikā?

Pretējās tendences parasti atrodas savstarpējā spriegumā. Taču tās nereti nevar iztikt viena bez otras. Gluži kā pasīvais un aktīvais princips ķīniešu iņ-jaņ zīmes simbolikā. Atšķirības ir proporcijās. Cik lielā mērā tiek ierobežota indivīda brīvība, un kā tieši dzīvi regulē noteikumi? Vai tie izpaužas kā ārēji reglamentējoši likumi un normas vai kā iekšēji – sirdsapziņā balstīti – morāli principi? Vai pakļaušanās noteikumiem ir brīvprātīga izvēle vai uzspiesta neizbēgamība?

Tātad jebkura funkcionējoša politiskā sistēma būs kādā noteiktā attālumā no diviem pretpoliem – cilvēku totālas kontroles un absolūtas brīvības. Turklāt abas pretējības tīrā veidā nav iespējamas. Par totalitāro sistēmu vai anarhijas galējībām parasti šausminās, tās rāda filmās. Taču tie abi ir drīzāk teorētiski modeļi. Lai gan daži totalitāri režīmi ir sapņojuši par pilnīgu kontroli pār cilvēka apziņu, tomēr tas, par laimi, pagaidām nav izdevies. Satraukumu pēdējā laikā gan rada moderno tehnoloģiju iespējas pilnveidot izsekošanas un informācijas kontroles metodes.

Īstenībā visas ilgtspējīgās politiskās sistēmas ir zināmā tuvinājumā centram. Pa vidu starp neierobežotu brīvību un totālu kārtību. Tādā vai citādā veidā atrastais līdzsvars var laika gaitā tomēr mainīties – jaunu pārmaiņu un izaicinājumu ietekmē. Gan sabiedrībai saistošo morālo vērtību zudums, gan citu politisko faktoru kopums var novest pie tādas sabiedrības dezintegrācijas pakāpes, ka valstis un tautas vienkārši pazūd no vēstures skatuves. Tās asimilējas, izšķīst citu vitālāku, lielāku tautu un civilizāciju spiediena vai migrācijas rezultātā. Cits scenārijs ir norobežošanās, kas var izraisīt ilgstošu sastingumu un stagnāciju (kā tas bija Padomju Savienībā). Tātad galējības nav vēlamas.

Taču – kā zināt, cik tālu mums Latvijā būtu jāpakļaujas straujajām izmaiņām un jāintegrējas globālajās struktūrās? Vai ļaut brīvi privatizēt Latvijas dabas bagātības un uzņēmumus ārvalstu (vienalga – Rietumu vai Austrumu) pircējiem un investoriem, vai tomēr tos atstāt valsts, pašvaldību un pilsoņu īpašumā? Un ko darīt, lai strauji mainīgajā pasaulē nepazaudētu savu kultūru? Kā rīkoties, lai – līdztekus modernizācijai un iesaistei Eiropas ekonomiskajos procesos – mēs saglabātu savu identitāti, latvietību, kuras varenu manifestāciju izbaudījām nesen notikušajos Dziesmu un deju svētkos?

Kultūras loma politiskajos procesos

Mūsdienu kultūrā dominē divas tendences. No vienas puses, pieaug dzīves veidu, attiecību formu un subkultūru daudzveidība. No otra puses, palielinās arī unifikācijas tendence, vienādošana un vienkāršošana. No apģērba vai popmūzikas vienveidības līdz pat mēģinājumiem noliegt vīrieša un sievietes bioloģisko atšķirību (unisekss, Gender ideoloģijav). Vienveidības tendence atspoguļojas arī valodas primitīvismā.

Šķietami pretējās tendences (subkultūru daudzveidība un masu kultūras unifikācija) attīstās, turklāt – abas. Un tās abas ir zināms apdraudējums lokālajām, tradicionālajām kultūrām, nacionālajai identitātei un valodai.

Kultūras un izglītības politikā svarīgi ir atrast to optimālo pozīciju, kas ļautu savu valsti, tautu un kultūru pasargāt no lībiešu un indiāņu likteņa, no asimilācijas un izšķīšanas patērētājsabiedrības rezignētajā nenoteiktībā, vienlaikus saglabājot atvērtību izmaiņām, modernizācijai un jaunradei.

Politikas atkarību no kultūras – sabiedrības vērtību un identifikāciju sistēmas – pierāda, piemēram, Rietumu un islāma sabiedrību atšķirīgās izpratnes par demokrātiju. Pēc pēdējiem notikumiem Ēģiptē un citviet Tuvajos Austrumos kļūst arvien skaidrāk: lai pastāvētu reāla demokrātija, nepieciešams zināms kultūras fons. Tur, kur tā nav, vērojama vai nu formāla demokrātijas deklarēšana, vai nedemokrātiskas, bet konkrētajai kultūrai acīmredzot atbilstošākas pārvaldes formasvi.

Latvijas līdzšinējā sasaiste ar Eiropas klasisko kultūru deva zināmu drošību arī par demokrātijas vērtību noturību. Taču, tāpat kā tradicionālajai un klasiskajai kultūrai nepārtraukti jākonkurē ar izklaides industrijas komerciālajiem piedāvājumiem, tāpat tautas demokrātiskās tiesības uz valsts dzīves svarīgu jautājumu izlemšanu referendumos konkurē ar tendenci izlemšanu atstāt Briseles gaiteņu ērtajiem mijkrēšļiem.

Valsts atbalsts gan latviešu folklorai, gan nacionālajai mākslai, gan Eiropas garīgajām tradīcijām, kas unikāli savijušās Dziesmu svētku kustībā, ir ne tikai kultūras, bet arī politiskās ilgtspējas jautājums. Ne reizi vien Latvijas vēsturē tieši koru kustībai bijusi ļoti nozīmīga loma nacionālās identitātes saglabāšanā un cīņā par demokrātiju (tostarp 20. gadsimta deviņdesmito gadu dziesmotajā revolūcijā).

Lai arī turpmāk Latvijā cilvēki varētu brīvi nodoties jaunradei, nepieciešami likumi un finansējums, kas saglabā iespēju šādām izvēlēm pastāvēt.

Tautas izdzīvošana kā politikas mērķis

Taču līdztekus kultūrpolitikai, kas rūpējas par radošo garu tautā, ir vēl viena būtiskākā problēma: pašas tautas pastāvēšana. Vai tiešām samierināsimies ar demogrāfu prognozēm, ka 2050. gadā latvieši būs minoritāte savā zemē? Vai, rūpējoties tikai par savu brīvību (aizbraukt prom, atrast jaunu darbu citā valstī, jaunu ģimeni un pilsonību), nebūsim pazaudējuši jēgu, kāpēc dzīvojam?

Piekrītot demogrāfa Ilmāra Meža satraucošajām prognozēm par situāciju darba tirgū un dzimstības samazināšanos, gribētos akcentēt kultūras dimensijuvii. Proti, to, kādi priekšstati postmodernajā sabiedrībā ir par valsts un indivīda attiecībām. Nereti tiek apgalvots: „Es mīlu šo zemi, bet ienīstu valsti”. Taču valsts ir ne tikai ierēdņi un politiķi, likumi, īpašumi un teritorijas, bet arī attieksmju, gaidu un priekšstatu kopums, kas valda publiskajā telpā mums pašiem par sevi, savu lomu pasaulē, nākotni un augstākajām vērtībām. Līdztekus ekonomiskajam faktoram arvien nozīmīgāks kļūst kultūras identitātes faktors – arī politikā.

Viens no cilvēciskās identitātes aspektiem ir piederība pie lielākas kopības, ko vieno pienākumi un saistības. Savu brīvību mēs ierobežojam – pakļaujot to uzticībai savai ģimenei, tautai, valstij. Mūsdienās šādu pieķeršanos vienai kultūrai, vienai konkrētai kopībai akadēmiskās diskusijās sauc par kultūras fundamentālismu. Nereti par to pavīpsnā, nodēvē par reālai dzīvei nepiemērotu sentimentu, provinciālismu vai pēta kā etnogrāfisku reliktu. Vārds ‘tradicionāls’ jau tiek uzskatīts gandrīz vai par atpalicības sinonīmu. Tiek apšaubīts tradicionālās ģimenes modelis (vienas sievietes un viena vīrieša savienība).

Moderni ir būt kosmopolītam, it kā neatkarīgam indivīdam, bet īstenībā – „reklāmpaklausīgam” patērētājam. Kā teica kāds jauns politiķis – „es esmu dzimis krievs, dzīvoju Latvijā, bet vislabāk sevi jūtu kā dānis”. Protams, piederība kādai tautai vai kultūrai vien nepadara cilvēku par personību un nedod garantiju dzīves jēgas atrašanai. Tomēr gadu tūkstošus tas ir bijis cilvēka identitātes pamats un atskaites punkts. „Nekur nav tik labi kā mājās”, tā saka daudzi, kas pēc ilgāka laika atgriežas dzimtenē. Jautājums: vai viņiem būs kur atgriezties?

Čērčils ir teicis, ka pārmaiņas ir labas, ja vien tās notiek pareizajā virzienā. Šobrīd politikā trūkst VIRZIENA – skaidru mērķu! It sevišķi pēc nepopulārās, bet neizbēgamās eiro ieviešanas un atteikšanās no lata.

Ticību valstij turklāt vājina arī solījumu nepildīšana, piemēram, attiekšanās no apņemšanās samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli par 2 %, kas bija likumā skaidri fiksēts. Skaidrs, ka grūti ir dzīvot tādā sistēma, kur noteikumi tiek mainīti spēles gaitā. Cilvēki tiecas pēc kārtības, prognozējamības, bet piedzīvo iepriekš pieņemto lēmumu brīvu un patvaļīga maiņu. Un – aizbrauc.

Statistika ir nepielūdzama: cilvēku Latvijā paliek arvien mazāk.

Varbūt līdztekus visām pārējām prioritātēm, jāizvēlas viena galvenā – tautas izdzīvošana?

Tas nozīmē – apturēt depopulāciju! Panākt, ka Latvijā ir gan daudzmaz ekonomiski izdevīgi, gan arī interesanti dzīvot un radoši izpausties. Tas, protams, nebūs motīvs, kāpēc atgriezīsies daudzi aizbraukušie, bet vismaz arguments palikt tiem, kuri dzīvojot dzimtenē vēlas kopt nacionālo kultūru un celt savu valsti.

Vissvarīgākais: jāpanāk, lai valsts reāli rūpētos par ģimenēm ar bērniem. Neapliekamā minimuma paaugstināšana par katru bērnu ģimenē – jūtami, nevis tikai par dažiem latiem! Lūk, pirmais solis tautas izdzīvošanas programmā.

Pirmais, bet ne vienīgais. Jo nepietiek palielināt tautas skaitu fiziski. Svarīgi, lai pilsoņi būtu lojāli pret valsti, cienītu valsts valodu un kultūru. Un tas savukārt ir izglītības politikas jautājums. Svarīgi ir nesamazināt to mācību priekšmetu īpatsvaru, kuru saturā ir kultūras dimensija. Līdztekus diskusijām par kopīgo mācību ilgumu pamatskolās, mācību gada pagarināšanu vai bezmaksas izglītību diemžēl tikpat kā netiek apspriests mācību saturs. Tas jāpārskata vismaz divos aspektos. Pirmkārt, vai mācību saturs atbilst modernās pasaules izaicinājumiem. Otrkārt, vai tas orientē tikai un vienīgi uz katra jaunieša individuālo attīstību, vai ietver arī valsts, tautas un ģimenes vērtību dimensiju.

Moderna mācību vide un metodes, bet tautas izdzīvošanai atbilstošs mācību saturs – galvenā izglītības prioritāte. Vispusīgi attīstītas individuālas personības, kas tomēr būtu spējīgas un motivētas vienoties kopīgai rīcībai savas valsts labā – izglītības mērķis.

Savukārt ekonomikā – līdztekus cīņām par procentu simtdaļām nodokļu politikā – atcerēsimies, kas ir to mērķis! Proti, saglabāt šo valsti, tās zemi, pilsoņus un kultūru. Nevis koncentrēties tikai uz atsevišķa indivīda vai uzņēmēja iespējām un tiesībām, bet atrast tos risinājumus, kas vērsti uz kopējo labumu. Tas nozīmē ievērot valsts, tās pamatnācijas, kā arī ģimeņu ar bērniem intereses. Pretējā gadījumā latviešu tauta var izrādīties zaudētāja – globālajā politspēlē.

Latvija pastāvēs, kamēr būs ģimenes, kamēr tauta kops savu zemi un kultūru un spēs savu brīvību īstenot mīlestībā uz savu zemi!

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti