Bieži vien bērns cieš un klusē

Nupat Gulbenes novadā daudzas darbavietas ir pievienojušās alūksniešu akcijai, pasludinot – viņu telpas ir bērnam droša vieta, kur ienākt pasildīties, palūgt palīdzību, sazināties ar vecākiem. Arī laikraksta “Dzirksteles” redakcija ir pievienojusies šai akcijai, taču – cik bērnu ir pamanījuši šo iespēju un izmantojuši to? Diemžēl – neviens! Tas nekas. Galvenais ir būt atvērtiem un palīdzēt ne tikai saviem, bet arī svešiem bērniem, ja tas ir nepieciešams.

Ikviena bērna pats pirmais un galvenais palīgs ir viņa ģimene – vecāki, vecvecāki, brāļi, māsas, citi radinieki. Viņu vietā šo lomu var pildīt arī audžuvecāki, arī bērnunams. Bet kur bērnam meklēt palīdzību, ja pāri dara tieši tur? Kam bērns uzticēsies, stāstīs? Tā ir milzīga problēma. Ja bērns zaudējis spēju uzticēties pat vistuvākajiem, vai viņš spēs dalīties savos pārdzīvojumos ar kādu ārpus ģimenes? Vieglāk ir klases pedagogam vai skolas psihologam pastāstīt, ka, piemēram, kāds skolasbiedrs kaitina vai iekausta, bet kā lai sūdzas par vardarbīgu mammu, tēti, brāli vai māsu, vecmāmiņu vai vectētiņu, kuri dzer, kaujas, tur badā?

Vecāki dzer, bērniem nav, ko ēst
Atceros, ka padomju gados Staru sovhozā mazie bērni regulāri paši gāja uz darbu pie kopsaimniecības direktora Gunta Blūma, ja mājās nebija, ko ēst, jo vecāki plostoja. Direktors uzreiz atsaucās, paņēma bērnus pie rokas, aizveda uz tuvējo veikalu, sapirka pārtiku, un bērni devās mājās. Šodien Gulbenes novadā tāda “ātrā palīdzība” varētu būt katrā pilsētas vai pagasta pārvaldē esošais  sociālais darbinieks, kā arī Gulbenē - kristīgā draudze “Atvērtās debesis”, kura gadiem ilgi ir par brīvu barojusi izsalkušos bērnus. Draudzes līdere Larisa Vaļicka “Dzirkstelei” ir stāstījusi, ka pazīst visus vietējos bērnus, kuriem ir nepieciešama palīdzība. Arī Gulbenes katoļu draudzes priesteris Andžejs Stoklosa nekad nav liedzis atbalstu bērniem, ja vajadzīga dvēseliska saruna, jo ne jau ar dienišķo maizi vien cilvēks dzīvo.

Teorētiski par vecākiem, kuri nepilda savus pienākumus, bērni var sūdzēties bāriņtiesā. Bet vai viņi to dara? Jādomā, ka tas notiek ārkārtīgi reti. Atceros gadījumu par ģimeni, kurā mamma dzēra un viena pati audzināja dēlu. Puika bieži bija badā, jo nepietika naudas gan alkoholam, gan maizei. Dienesti to neredzēja, apkārtējie ilgi pievēra acis, bērns nesūdzējās. Un tad cilvēki bija aculiecinieki šādai ainai pārtikas veikalā. Māte pirka alkoholu, bet mazais stāvēja blakus, raudāja un skaļi lūdzās: “Mamma, tu taču solīji to nedarīt, lūdzu! Mums taču mājās nav, ko ēst!” “Dzirkstele” bija tā, kura paziņoja bāriņtiesai, lūdzot glābt bērnu, kurš nepelnīti cieš. Bāriņtiesa uzrunāja māti, izvirzīja noteikumus, kuru pārkāpšanas gadījumā dēla aprūpes tiesības sievietei tiktu atņemtas.Viņa patiešām saņēmās, nedzēra, bet tad piepeši mainīja dzīvesvietu, pazūdot no vietējās bāriņtiesas redzesloka. Sieviete ar bērnu ceļoja no vienas pašvaldības uz otru līdz brīdim, kad dēls bija kļuvis pieaudzis. Kāds ir viņu liktenis tagad, nav zināms.

Bērni baidās, ka viņus izņems no ģimenes. Lai vai kādi ir vecāki, viņi tomēr katram cilvēkam ir vistuvākie. Bērns ciešas, cik vien var. Liekas, reizēm mēs pat iedomāties nespējam, cik daudz ir jāizcieš bērnam. Ja ģimenē ir problēmas, bērnam tur uzaugt nav viegli, ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts.

Patēvs uzmācas, bet mamma neko neredz
Pirms daudziem gadiem novadā bija gadījums, kad latviešu valodas skolotāja un klases audzinātāja  no meitenes sacerējuma guva pamatu aizdomām, ka šim bērnam mājās viss nav kārtībā. Un tas nebija velti. Klases audzinātāja ziņoja bāriņtiesai, tālāk pieslēdzās Valsts policija. Kvalificētam psihologam izdevās panākt meitenes uzticēšanos. Tas nebija viegli, jo savai mammai meitene taču nebija teikusi itin neko! Atklājās, ka bērnam no labas ģimenes seksuāli uzmācas patēvs.

Lai cik neticami un pat šokējoši tas likās, jo šo ģimeni visi labi pazina, cienīja un godāja, lieta tika skatīta tiesā un patēvam piesprieda reālu brīvības atņemšanu. Laulība tika šķirta. Vēlāk šis cilvēks no cietuma rakstīja vēstuli “Dzirkstelei”, kurā žēli tīksminājās par savu likteni un jo sevišķi par audžumeitu, kura ne pie kā neesot vainīga. Katrā šīs vēstules rindā bija jaušams, ka vīrietis ir iemīlējies nepilngadīgā bērnā.

Pateicoties šā bērna klases audzinātājai, viss, ko vīrietis savās slimīgajās fantāzijās bija izsapņojis, beidzās, tā īsti līdz galam vēl nerealizējoties. Protams, šim vīrietim pēc soda izciešanas bija jāatgriežas sabiedrībā. Visiem, arī viņam, bija jāmācās sadzīvot ar to, ka tiesa lietas ir nosaukusi īstajā vārdā. Tas darīts ar mērķi pasargāt bērnu un novērst iespēju vīrietim turpināt rīkoties noziedzīgi. Kā pēc tam visiem iesaistītajiem turpināt dzīvot?

Gulbenes psiholoģe Iveta Gargurne par šāda veida situācijām saka tā: “Dienesti, arī Valsts probācijas dienests – mēs visi taustāmies. Kā mēs varam tās lietas risināt? Mazā vietā – novadā, kur visi pazīst cits citu, nevis speciālisti ir labi vai slikti, bet šī savstarpējā pazīšanās traucē. Ir grūti.  Attaisnot varmāku nevar, bet... cilvēks var mainīties – tam vienmēr ir jātic. Tad, kad tā ticība beidzas, tad neviens, arī psihologs, vairs nevar strādāt.”

Katrā skolā vajadzētu būt psihologam – par to ir pārliecināta Gulbenē praktizējošā šāda speciāliste Irina Stojaša. Ar zināmu nostalģiju viņa “Dzirkstelei” atgādina – Latvijas brīvvalsts atjaunošanas sākotnē tāda prakse bija. Tad sekoja ekonomiskā krīze, jostas pievilkšana, un izglītības sistēma valstī nolēma taupīt, atsakoties no psihologiem kā skolu darbiniekiem. “Par laimi – tagad šī kļūda ir saprasta un psihologi sāk atgriezties skolās,” saka I.Stojaša.

Vai Gulbenes bērni arī zvana?
Vai arī Gulbenes novada bērni un pusaudži zvana uzticības tālrunim 116111, lai sūdzētu bēdas, vaicātu pēc padoma?
“Jautājums par bērna dzīvesvietu tiek uzdots vienīgi tajos gadījumos, kad pastāv pamatotas bažas par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem. Tā kā zvani ir anonīmi un lielākoties bērni nesniedz informāciju par savu dzīvesvietu, nav iespējams precīzi atbildēt uz jautājumu, vai zvana arī no Gulbenes novada,” “Dzirkstelei” saka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta referente Anda Sauļūna.

Taču viņa uzsver - tālrunim 116111 zvana ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Konsultanti uzklausa un konsultē pieaugušos zvanītājus gadījumos, kad sarunas tēma ir saistīta ar bērniem. “Pēdējā gada laikā tiek saņemti arvien vairāk zvani no pieaugušajiem. Tēmas, par kurām visbiežāk vēlas runāt pieaugušie, ir attiecību grūtības ar bērnu, bērni ar uzvedības grūtībām, jautājumi par pozitīvas disciplinēšanas metodēm, kā arī jautājumi, kas saistīti ar vecāku šķiršanās ietekmi uz bērniem un šīs ietekmes mazināšanu,” saka A.Sauļūna.

Šogad aprit 10 gadi, kopš pieņemta Eiropas direktīva par vienoto bērnu uzticības tālruņa numuru 116111. Šis Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis ir starptautiskās Uzticības tālruņa asociācijas biedrs un nodrošina vienotā numura 116111 darbību Latvijā. Uzticības tālrunis 116111 ir bezmaksas tālruņa līnija, zvanot gan no fiksētā, gan mobilā telefona.

Ko darīt?

Ja ir pamats uzskatīt, ka kādam bērnam novadā dara pāri vai slikti aprūpē, klusēt nedrīkst! Savas aizdomas novadā var paust ikviens iedzīvotājs:

◆ novada bāriņtiesai (bāriņtiesas priekšsēdētāja Inga Dukure – 26553892);

◆ pašvaldības policijai (dežūrtālrunis - 29297818 );

◆ Valsts policijai (Gulbenes iecirknī uz vietas var rakstīt iesniegumu; var zvanīt uz diennakts bezmaksas palīdzības tālruni 110; var rakstīt iesniegumu elektroniski - kanc@vp.gov.lv );

◆ rajona prokuratūrai (virsprokurors Helmuts Brasovs - 64497784 );

- bērnu uzticības tālrunim 116111.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas