Labās pieredzes stāsts 1

Nonākšana radinieku aizbildniecībā, bērnunamā vai audžuģimenē – kas ir labāk bērnam? Kas ir mazāk traumējoši? Speciālisti bērnu tiesību jomā uzskata – visoptimālākā var būt adopcija, bērns ir mazs, vai ievietošana audžuģimenē. Gulbenes novadā adopcija ir nepopulāra, tomēr ir arī tādi piemēri.

Adoptēja, lai uzaudzinātu kā savu
Tā saka, ka ļoti mīlēts bērns izaug līdzīgs vecākiem. Pat tad, ja tie nav īstie vecāki! Kā pret savu miesīgo bērnu un varbūt pat vēl labāk pret adoptēto meitiņu izturas gulbeniete, kura piekritusi anonīmai sarunai ar “Dzirksteli”. Raugoties viņā un meitiņā, sajūtu, ka abas ir uz viena enerģijas viļņa. Šo ģimeni pazīstu personīgi un ikdienā redzu, kāda mīlestība tur valda pret pieņemto meitu. Vecāki, vecmāmiņa, pārējie radinieki rūpējas, lai bērns augtu vesels, gudrs, laimīgs un lai ticētu Dieva vārdam. Kopš mazotnes meitenīte ir ņemta līdzi uz katoļu baznīcu un jūtas tur kā savās otrajās mājās.

Sievietei, par kuru stāstu, ir neparasts liktenis. Viņa varētu pilntiesīgi saukties par daudzbērnu māti. Ir uzaudzinājusi divus savus pasaulē laistos bērnos, bijusi aizbildne dēla meitām. Šie bērni tagad ir pieauguši un dzīvo ārzemēs. “Visi mani sauc par mammu,” saka sieviete. Katru gadu viņa braucot ciemos pie bērniem ārzemēs un līdzi ņemot arī adoptēto meitu pastarīti. Šī pati sieviete pāris gadus ir bijusi arī audžumāte vēl kādai meitenītei, kura vēlāk tika nodota adopcijai ģimenei citā novadā. Sirds par šo bērnu sāpot joprojām. Arvien audžumātei griboties zināt, kā tur, tālumā, tagad klājas mazajai sirsniņai.

Jautāja – kam viņai tas vajadzīgs?
Pie tagadējā, sestā, bērna auklēšanas sieviete nonāca, būdama otrreiz precējusies.

“Vīrs gribēja, lai ģimenē ienāktu vēl kāds bērns. Pašai īstenot šo vēlēšanos bioloģiskais pulkstenis vairs neļāva. Nolēmām pieņemt kādu bērniņu, lai palīdzētu uzaugt. Tā pie mums ar bāriņtiesas atbalstu nonāca zīdainis. Maza, vārga meitenīte, kuru viņas miesīgā māte ziemā bija atstājusi ārā nosalšanai. Nolēmām adoptēt, lai uzaudzinātu bērniņu kā savu. Viņa pie mums ir gandrīz vai kopš dzimšanas brīža,” stāsta sieviete.

Veselības problēmas mazajai bijušas sākumā un ir arī tagad. Vecāki nav vienaldzīgi, ved pie ārstiem, veic analīzes, diagnostiku. Ne vienmēr tie ir bezmaksas pakalpojumi, biežāk ir jāmaksā un ne maza nauda.

“Man ir jautājuši, kam man tas vajadzīgs. Es tad atbildu: kā gan citādi?! Ir vajadzīgs! Visiem maniem bērniem ir jāizaug stipriem, veseliem. Viņiem ir jāsaņem tāda aprūpe, kāda ir nepieciešama,” saka sieviete.

Šodien viņa un vīrs ir pensionāri. Pensijas nav lielas, vajadzību ir daudz. No valsts nekāda atbalsta vecākiem, kuri adoptē bērnu, nav. No likuma viedokļa adoptētais ir savs. Un šī ģimene tā arī vēlas! Tāpēc arī ne par ko nežēlojas. Mamma zina, ja būs problēmas, pārējie viņas bērni materiāli palīdzēs. Tā jau ne reizi vien ir bijis.

“Lielie bērni mani arī sauc pie sevis uz ārzemēm. Pagaidām saku nē. Aizbraukt ciemos patīk, bet dzīvot kaut kur citur, nevis Gulbenē, tomēr ne,” stāsta sieviete.

Viņa ir pārliecināta – pārējie bērni nekad savu māsiņu pastarīti dzīvē nepametīs, arī tad, ja mammas vairs šajā saulē nebūs. Tā viņi ir audzināti, jo neviens no viņiem ģimenē nav juties svešs. Visi ir savējie. Visi cits citu atceras un apdāvina svētkos. Visi piedāvā palīdzību, ja kādam klājas slikti. Starp viņiem nav greizsirdības, jo māte pret katru bērnu, kas nonāca viņas rokās, izturējās vienādi.

Zina – reiz tomēr būs jāpasaka meitai
Lolojums aug. Pienāks diena, kad viņa uzzinās patiesību par sevi. Jau tagad skolā vienaudži meitenei mēdzot iemest acīs, ka viņai blakus nav īstās mammas.

“Liekas, ka pagaidām meita uz to nereaģē. It kā nesaprot vai negrib saprast. Starp mums atklātas sarunas par šo tēmu vēl nav bijis, un pagaidām arī meita tam nav gatava. Tomēr es viņai vienmēr stāstu, ka ne visi bērni uzaug pie īstajām mammām. Stāstu, ka dzīvē tā notiek. Par meitas īsto māti runājot – divas reizes dzīvē esmu viņu redzējusi. Vējaina sieviete. Viņai ir vēl citi bērni bijuši, kas dīvainos apstākļos gājuši bojā mazotnē. Pašlaik viņa audzina vienu meitu pati. Dzīvo trūkumā. Nosūtīju caur paziņām tai sievietei savas meitenes drēbes, no kurām viņa ir izaugusi. Saprotu, ka tai sievietei pašai dzīvē ir pietrūcis mātes, jo to nogalināja mīļotais vīrietis. Vecmāmiņa uzaudzināja,” saka sieviete.

Varbūt tieši dzimšanas noslēpums ir iemesls, kāpēc meita izmisīgi turas pie rokas vecākiem, grib, lai mamma būtu blakus pēc iespējas biežāk un ne tikai mājās, bet visur. Pat klases vakarā vai interešu izglītības mācību stundā. Mamma nesteidzas sacīt nē, kaut pamazām cenšas meitu pieradināt pie domas, ka no vienaudžiem nav jāvairās, ir jāmācās kontaktēties. Ar meitiņu pastarīti mammai ne viss ir vienkārši vai viegli. Ir jāseko līdzi, lai izmācītos, izpildītu mājasdarbus un saprastu uzdoto vielu. Meitene reizēm mēdzot būt ietiepīga. Taču mamma izmanto nogaidīšanas taktiku, izrunāšanos no sirds, kad meita ir tam gatava. Ģimenē priecājas par mazās talantiem, muzikalitāti. Mamma rūpējas, lai meitene vienmēr būtu skaisti saposta, lai svētku drānas atšķirtos no ikdienas apģērba.

“Nekad man pat prātā nav ienācis rokās paņemt siksnu. Savā dzīvē to esmu parādījusi tikai vienam bērnam – savam pirmdzimtajam dēlam. Taču tas notika jaunības karstumā un šodien to nožēloju. Gudriem vecākiem siksna nav vajadzīga. Vajadzīga pacietība, atbildība un mīlestība,” saka sieviete. Viņa savas dzīves gaitā ir iemācījusies mīlēt bērnus ar visiem viņu niķiem un stiķiem, raksturiem, mīlēt pat tad, ja kāds ir rīkojies nepareizi. Viņai ir gatava palīdzēt labot situāciju atkal un atkal. Bet brīžos, kad pati jūtas slikti, kad nav spēka vai nolaižas rokas, viņa ejot uz frizētavu. “Sakārtoju galvu no ārpuses, un arī iekšpusē viss sakārtojas,” viņa saka.


Citāda pieredze

“Man bērnībā pāri neviens nevarēja nodarīt. Es aizstāvējos, biju pati par sevi. Vēlāk arī draugus atradu, kopā ar kuriem jutos droši. Man mēdza piedraudēt ar nosūtīšanu uz Alsviķiem (pāraudzināšanas iestādi meitenēm – red.), ja es turpināšu uzvesties huligāniski,” “Dzirkstelei” stāsta 40 gadus veca sieviete, kura uzaugusi bērnunamā no divu mēnešu vecuma, jo mamma bija no viņas atteikusies. Tāda – pašpuiciska – viņa ir visu dzīvi.

Smēķē no septiņu gadu vecuma, pieaugusi kļūdama, sākusi šad un tad arī ielūkoties glāzītē. Taču lieto tikai alu, jo nekam stiprākam nav naudas. Nekad neraud, citiem redzot. Pārcietīs jebkuru pārbaudījumu ar sakostiem zobiem, nopurinās un ies tālāk. “Dzīve ir normāla. Vakaros mēdzu palūgt Dievu,” saka sieviete.

Lai cik savādi tas būtu, atmiņas par bērnunamu viņai ir labas. Lielākā pārestība – skolotājs viņai ar lineālu uzšāva pa pirkstiem tikai tāpēc, ka viņa bija kreile un tas skaitījās nepareizi, tas toreiz bija jālabo. Meitene pēc tam nevienam nav sūdzējusies, taču bērnunamā darbiniece pamanījusi, ka kreisā roka ir zila. Jautājusi, kas noticis, un saņēmusi godīgu atbildi. Ticis sacelts skandāls, un kauslīgais skolotājs atbrīvots no darba. Tā neviļus palīdzība tika saņemta.

Būdama pieaugusi, viņa joprojām paļaujas uz apkārtējo cilvēku labestību, iet palīgā veikt dažādus fiziskus darbus mājsaimniecībās, algu par to neprasot. Cilvēki viņai paši palīdz – ar kādu kapeiku, ar kartupeļu spaini. Optimiste par spīti liktenim – tāda ir viņa. Neviens nezina viņas traģēdiju. Viņa ir vientuļa un saka, ka negrib ģimeni. Viņa visu mūžu bijusi un ir dzīvu vecāku bārene, kaut mamma, kura ir alkoholiķe, joprojām staigā pa zemes virsu un pasaulē laidusi pavisam 12 bērnus, kuri cits citu nepazīst.


Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Eva

Šo jau kādu otrreiz,nesen jau bija tāds raksts...,cik var,laikam nav ko rakstīt.

pirms 12 dienām, 2018.02.14 08:07

Vietējās ziņas