Vai Latvija kļūs par Eiropas kabeļu izgāztuvi? 1

Kad iegādājamies Eiropā ražotas sadzīves preces, tad paļaujamies taču, ka eksistē noteikti standarti (ja ne Latvijā tad vismaz Eiropā), kas mūs kā patērētājus pasargā un nosaka, lai šo preču ražotājiem vai importētājiem tiktu izvirzītas vismaz minimālas drošības prasības. Proti, ka gludeklis vai tosteris kalpos savam mērķim, nevis pārvērtīsies par ugunsgrēka cēloni, ka televizors rādīs bildi, nevis “skaisti kursies” istabas stūrī, bet automašīnai būs drošības spilveni, kas avārijas situācijā pasargās līdzbraucējus un galu galā – arī mūs pašus.

Loģiski būtu domāt, ka tādā pašā veidā mēs varam paļauties arī uz vadiem un kabeļiem, kas vada elektroenerģiju Latvijas jaunuzceltajās mājās, kā arī citiem būvmateriāliem, kas dienu dienā tiek izmantoti būvniecības procesā. Diemžēl tā nav. Vismaz ne attiecībā uz kabeļiem.

Jāatzīst, ka Eiropa pie būvmateriālu drošības jautājuma tik tiešām ir strādājusi un radījusi pat speciālu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 305/2011, ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus. Respektīvi, Eiropas Savienības ierēdņi ir domājuši, kā padarīt mūsu mājokļus drošākus, bet ražotāji ir strādājuši, lai pielāgotu savas ražotnes jaunajām prasībām.

Minētā regula attiecas uz būvmateriāliem, kas atrodas ēkas iekšienē. Tās uzdevums ir sistematizēt un regulēt saražoto būvmateriālu veiktspēju (uzvedību) ugunsgrēka gadījumā, nosakot, kādā veidā materiāls izplata liesmu (degtspēja), izdala dūmus (blīvums un sastāvs) un cietās daļiņas (kā arī to, kas pil vai tek). Būtībā šī regula ir milzīga darba rezultāts, kas paveikts, lai ikvienam Eiropas iedzīvotājam būtu mazliet drošāk dzīvot un strādāt. Tajā skaitā arī pie mums Latvijā.

Var teikt pat vēl vairāk – attiecībā uz vadiem un kabeļiem – Eiropa šo regulu ieviesa dažus gadus vēlāk. Atliekot to uz 2017. gada 1. jūliju, jo ražotājiem un arīdzan pašai Eiropas Savienībai bija jāsagatavojas – jāpārveido un jāpielāgo ražošanas process, jāizveido speciālas trešo pušu laboratorijas utt.

Savs mājasdarbs šajā procesā bija jāizdara arī Latvijai. Proti, likumdevēju uzdevums bija noteikt, kādas normas kabeļiem piemērot Latvijā un izziņot tās līdz 1. jūlijam. Faktiski valstij bija jāpasaka, kādās ēkās un ko var pielietot drošības kategorijās no “A” līdz “F” (kur “A” ir augstākās kvalitātes un drošības kabelis, bet “F” ir zemākās kvalitātes produkts). Līdzīgi kā tas tika izdarīts citās tuvākajās kaimiņvalstīs – Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā un Somijā.

Diemžēl Latvijā tika paziņots, ka standarti formāli ir ieviesti, taču normas nav noteiktas līdz pat šī raksta tapšanas brīdim. Tas nozīmē, ka formāli var izmantot jebkādus kabeļus jebkādas nozīmes ēkās, atbilstoši vecajiem noteikumiem, kādi tie bija Latvijā līdz šim. Respektīvi – nekādi.

Teorētiski būvuzraugiem ir jāprasa kabeļu deklarācijas, kas atbilst jaunajai būvmateriālu regulai (CPR) un kurām ir jābūt balstītām uz laboratoriskiem pētījumiem. Taču, tā kā Latvijā šai regulai nav noteiktas normas, tad faktiski der jebkuras deklarācijas, kuru vienīgais nosacījums ir tāds, ka tās nedrīkst būt “vecās deklarācijas”.

Ko tas nozīmē praksē? Tikai to, ka šobrīd Eiropas Savienībā ir viena valsts, kuras likumdošanā apzināti vai neapzināti radīts “melnais caurums”, kas pieļauj, ka visi tie kabeļi, kuri ar 2017. gada 1. jūliju nav vairs derīgi citās ES valstīs, var tikt vesti uz Latviju. Gluži kā uz tādu Eiropas izgāztuvi, kurā var ne tikai utilizēt, bet vēl piedevām notirgot to, kas palicis pāri no saražotajiem zemās kvalitātes kabeļiem citās Eiropas valstīs.

Ja Latvijas tirgus būtu pietiekami liels Eiropas mērogiem, tad varētu domāt, ka tā ir ļaunprātība. Taču, tā kā mūsu tirgus nav tik liels, tad drīzāk tā ir vienkārši tuvredzīga attieksme, kas jau tuvākajā laikā atspēlēsies uz šo kabeļu gala lietotājiem.

Protams, ka ar nekvalitatīvajiem kabeļiem uzceltās ēkas tūlīt pat nesabruks un nenodegs, taču dzīvot un strādāt tajās būs mazliet nedrošāk. Turklāt mēs kārtējo reizi būvniecībā lietosim tos materiālus, kas citās Eiropas valstīs atzīti par nederīgiem un novecojušiem.

Kas būtu jādara, lai tā nenotiktu? Mūsu valstī eksistē tāda institūcija kā Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departaments, kurā sēdošajiem ierēdņiem vajadzētu vienkārši paņemt un paskatīties kaut vai tās pašas Lietuvas, Zviedrijas vai Somijas kabeļu normas, kuras visas ir ļoti līdzīgas. Šajās valstīs ekspertu grupas ir vairāku gadu gaitā analizējušas situāciju un nonākušas pie līdzīgiem secinājumiem, kas tagad ir ieviesti praksē. Igaunija izvēlējās iet savu ceļu, padarot šīs normas daudz stingrākas. Tiesa, tur pašlaik tiek domāts, kā tās atkal mīkstināt.

Rezultātā Latvijai ir lieliska iespēja paskatīties, kas praksē strādā vai nestrādā kaimiņvalstu pieredzē, un, ieguldot daudz mazākus resursus, ieviest mūsu valstī tās normas, kuras, ja ne citu būvmateriālu, tad vismaz kabeļu jomā, būtu tās optimālākās. To – vai tas tiks izdarīts – rādīs laiks. Taču ļoti negribētos Latviju pārvērst par citu Eiropas valstu kabeļu izgāztuvi.


Pievieno komentāru

Komentāri 1

eh

Cepuri nost autora priekšā par tēmas dziļumu!

pirms 7 dienām, 2017.12.09 07:29

Vietējās ziņas