Vai pienākas īpašs atbalsts?

Pirms aptuveni gada “Dzirkstele” publiskoja, ka nepilngadīga topošā māmiņa lūdza palīdzību sociālajos tīklos. Meitene tobrīd atradās Rankā, kur mācījās. Palīdzības saucienu viņa ievietoja “Facebook.com”. Meitene tobrīd jutās viena. Viņas lūgums toreiz izraisīja ievērojamu atsaucību. Cilvēki ne tikai piedāvāja palīdzību, sociālajos tīklos izvērsās arī diskusija, kurā iesaistījās arī pati nepilngadīgā māmiņa, pastāstot par sevi vairāk. “Dzirkstelei” toreiz jauniete sacīja, ka nav vērsusies pašvaldības sociālajā dienestā, jo baidās, ka tur nesaņems palīdzību.

Bieži vien šādos un līdzīgos gadījumos, jaunās māmiņas lielākie palīgi un atbalsts ir draugi, tuvinieki, citreiz pat sveši cilvēki, kuri atsaucas uz palīdzības saucienu. Šādus palīdzības saucienus arvien vairāk var manīt tieši sociālajos tīklos. Nepilngadīgās un vientuļās māmiņas pašvaldībai nav izdalītas kā mērķgrupa, kurai sniegt kaut kādu īpašu atbalstu.

Var sniegt individuālas konsultācijas
Gulbenes novada sociālā dienesta sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Anita Beļajeva atgādina - ja bērns dzimis māmiņai (ģimenei), kuras deklarētā dzīvesvieta pirms bērna piedzimšanas ir Gulbenes novadā vismaz gadu, tad ģimene var pretendēt uz pabalstu sakarā ar bērna piedzimšanu, kas ir 150 eiro.

A.Beļajeva arī skaidro, ka, izvērtējot ģimenes materiālo situāciju, tā ir tiesīga pretendēt uz trūcīgas ģimenes statusu, ja ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir līdz 128,06 eiro  mēnesī, vai maznodrošinātas ģimenes statusu, ja ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir līdz 40 procentiem no valstī noteiktās minimālās algas (2017.gadā - 152 eiro), pie nosacījuma, ja nav vairāk par vienu nekustamo īpašumu un vienu transporta līdzekli, kurš ģimenes īpašumā nav mazāk par diviem gadiem.

“Novērtējot ģimenes sociālo situāciju, sociālais darbinieks nepieciešamības gadījumā sniedz individuālas konsultācijas par bērnu aprūpi atbilstošā vecumposmā, piesaista sabiedrības veselības speciālisti, kura iemāca, kā kopt zīdaini, kā saglabāt māmiņas veselības pēc bērna piedzimšanas, kā arī pieejamas psihologa konsultācijas. Ar sociālā darbinieka atzinumu (nosūtījumu) ir iespēja iesaistīties apmācībās “Bērna emocionālā audzināšana”, kā arī saņemt sociālā rehabilitētāja konsultācijas,” stāsta A.Beļajeva.

Latvijas Sarkanā Krusta Gulbenes komitejas pārstāve Biruta Kozlovska “Dzirkstelei” stāsta, ka viņi pārsvarā palīdz mazturīgajiem un trūcīgajiem, bet, ja vientuļa vai nepilngadīga māmiņa nāktu un lūgtu pēc palīdzības, izstāstītu savu situāciju, iespēju robežās tā tiktu sniegta.

“Varam izlīdzēt ar gultas veļu, aizkariem, segām, spilveniem. Mēbeļu mums gan nav. Ja kāds lūdz, vienmēr esam iedevuši, nekad neesam atteikuši. Māmiņas ar maziem bērniem maz ir lūgušas palīdzību. Mūs pārsvarā uzrunā sociālie darbinieki, un tie arī tad aizved uz pagastiem nepieciešamo,” stāsta B.Kozlovska.

Ikvienai māmiņai, ne tikai nepilngadīgajām vai vientuļajām, ir iespējams apmeklēt topošo vecāku skolu, kas notiek Gulbenes novada sociālajā dienestā. To vada Ilze Biseniece. Viņa stāsta, ka kopumā atsaucība ir liela. Pēdējā gada laikā uz lekcijām nāk arī topošie tēvi. Ir, protams, reizes, kad atnāk 5 vecāki, bet citreiz – 20. Nāk gan mammas, kuras gaida trešo bērniņu, gan aktīvi nāk arī jaunās māmiņas, kurām ir pirmā grūtniecība.

Liela atbildība un nav atpūtas mirkļu
Ģimenes psihoterapeite Iveta Gargurne stāsta, ka, piemēram, nepilngadīgām mammām atnākt uz privātpraksi, ja tāda nepieciešamība būtu, ir neiespējami, viņām “nebūs tādu finanšu”, viņas tiek, piemēram, iekļautas programmā vardarbībā cietušām sievietēm vai vēl kaut kā citādi, un tad var saņemt bezmaksas konsultāciju. “Bet tie ir atsevišķi gadījumi,” norāda I.Gargurne.

Viņa stāsta, ka Cēsu pusē ir centrs, kura mērķis ir stiprināt, piemēram, jaunās nepilngadīgās māmiņas. Tur par viņām rūpējas speciālisti. Sākotnēji tas vairāk ir sociālais darbs, bet pēc tam, kad sakārtojas jaunās mammas ikdiena, kad viņa var tikt galā ar sadzīviskām lietām, var domāt par to, kā viņu varētu garīgi stiprināt.

“Šajā centrā māmiņa var uzturēties pusgadu. Tur ir bijušas meitenes arī no Gulbenes puses. Centra darbinieki prot darboties ar jaunajām māmiņām. Un viņas ir labas mammas, un par to nevajadzētu šaubīties. Un nevajag izvirzīt - ja viņas ir nepilngadīgas, tad nav labas mammas. Viņas ir labas mammas, bet viņām jāpalīdz saprast, ka ar viņām viss ir kārtībā,” uzsver I.Gargurne.

Viņasprāt, vientuļo māmiņu problēmas ne ar ko tā īpaši neatšķiras no tām problēmām, kādas ir pilnā ģimenē.

“Vientuļā mamma - tas ir tāds nosacīts jēdziens. Varbūt viņai līdzās ir labas vecmammas un vectēvi, varbūt ir bērna krusttēvs un krustmāte. Bet tas, kas mammai, kura viena pati audzina bērnu, noteikti varētu būt – viņai ir jāuzņemas ļoti daudz atbildības un nav atpūtas mirkļu. Viņai nav ar ko šo atbildību pārdalīt. Tā otra cilvēka, kas varētu arī uzņemties daļu atbildības, vienkārši nav kaut kādu iemeslu dēļ. Tiesa, arī pilnās ģimenēs kādreiz visa atbildība ir tikai vienam no vecākiem. Arī tā notiek,” saka I.Gargurne.


Atklāj skaudro pagātni

Ar savu pieredzi, kā ir būt vientuļajai mammai, dalās kāda sieviete, kura vēlas būt anonīma.

“Lai arī juridiski nekad neesmu bijusi vientuļā māte, jo bērna tēvs bija klāt gan dzimšanas brīdī, gan ir ierakstīts arī bērna dzimšanas apliecībā, tomēr uzskatu, ka tāda kļuvu brīdī, kad bērna tēvs traģiski gāja bojā. Bērns toreiz bija ļoti mazs. Es biju nesen sasniegusi pilngadību. Varbūt kāds uz to raugās nosodoši, bet apzināti vēlējos mazuli jau 16 gados. Neticami? Bet tā bija. Es tik ļoti gribēju bērniņu! 15 gados iepazinos ar bērna tēvu. Tā bija jaunības mīlestība. Stipra. Mazulis nepieteicās līdz manu 18 gadu vecumam. Pārdzīvoju to. Bet vēl tagad atceros dienu, kad uzzināju, ka gaidu bērniņu. Biju tik laimīga! Bērns, kurš tagad jau ir pusaudža vecumā, tēvu neatceras. Tajā brīdī, kad mans vīrs (bijām precējušies) gāja bojā, paliku viena ar zīdaini uz rokām. Bija šoks, apjukums, neziņa: kā būt, ko darīt, kur vērsties, kā dzīvot?” nu jau vairākus gadus vecus pagātnes notikums atceras sieviete.

Viņas lielākie palīgi un atbalstītāji tobrīd bija tuvākie radi un draugi. Citur pēc palīdzības viņa nevērsās. Pēc bērēm tikai nokārtoja apgādnieka zaudējuma pensiju.

“Biju ilgi bez darba. Stājos “bezdarbniekos”, esmu strādājusi “simtlatniekos”. Un neredzu tur neko nosodošu, lai arī reizēm par “simtlatniekiem” daļa sabiedrības izsakās noniecinoši. Izmantoju “bezdarbniekos” iespēju arī mācīties kursos, jo par tiem maksāja un man vajadzēja naudu. Naudas ziņā kaut kā izdzīvojām. Bijām paēduši, bet ģērbāmies gan lietotajās drēbēs. Tās man kāda radiniece sagādāja - nezinu gan, vai no sociālā dienesta vai no Sarkanā Krusta. Bet radās cita problēma – gan man, gan bērnam. Laikam psiholoģiski nemācēju tikt pāri pārdzīvojumiem, kaut kas sāka iet ne tā, kā tam vajadzētu būt, un tas atspoguļojās bērna uzvedībā. Varbūt tas bija uzmanības trūkums. Viņš mani ar savu uzvedību vienkārši regulāri izveda ārā no rāmjiem. Nezināju, kā runāt ar bērnu, kā audzināt. Sapratu tikai, ka viņam trūkst tēva. Tad arī meklēju palīdzību pie psihologa un psihoterapeita. Psihoterapeits palīdzēja man sakārtot manu iekšējo pasauli. Lai arī ir pagājuši vairāki gadi, vēl joprojām palaikam piesakos vizītē, jo pēc psihoterapeita apmeklējuma jūtos drošāk un iekšēji labāk,” skaudro dzīves pieredzi atklāj sieviete.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas