Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Latvijas prezidenti 2

Runājot par par pašlaik notiekošo, kad cilvēki masveidā paliek bez darba. Tiem kam ir darbs tiek samazinātas algas par 20% 30% un pat 50%. Cilvēki slīgst nabadzībā un bezcerībā. Arvien vairāk tiek piesaukti treknie gadi un ne jau tie kas bija vēl 2 gadus atpakaļ, bet gan prezidenta Ulmaņa autoritārais režīms, jeb tā saucamie “ ulmaņlaiki”. Bet ne jau par pārticību ir stāststs, stāsts ir par prezidentiem. Cik tad viņu īsti mums ir bijis?

Satversmē stāv rakstīts: “Valsts Prezidentu ievēlē aizklāti balsojot ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļu balsu vairākumu.” Tātad, vadoties pēc šī dokumenta, Latvijas Republikā ir bijuši 6 prezidenti – Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis, Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe – Freiberga un Valdis Zatlers. Tomēr, šim apgalvojumam Latvijā ir daudz pretinieku, jo ir jāmin arī Kārlis Ulmanis. Tomēr ja mēs minam šo cilvēku kā 4 Latvijas prezidentu, tad jāatgādina vēl viens cilvēks, kuru pats Kārlis Ulmanis ir iecēlis par prezidentu - Augusts Kirhenšteins. Bet tagad par katru pēc kārtas.

Katrs Latvijas skolēns zina (vismaz viņam būtu jāzina), ka pirmais valsts prezidents bija Jānis Čakste (1859. – 1927.). Šis cilvēks ir darījis ļoti daudz šīs valsts izveidošanas labā – 19 gadsimta beigās kļuva par latviešu biedrības vadītāju, aizstāvēja sīkzemnieku intereses Krievijas Ipērijā, vadīja Latvijas Pagaidu Nacionālo Padomi kā arī vēlāk Satversmes sapulci un visbeidzot 1922. gadā kļūdams par Latvijas pirmo prezidentu. Jānis Čakste bija prezidents līdz savai nāvei. Interesants fakts ir arī tas, ka Čakste izkonkurēja Raini, kurš kandidēja uz prezidenta amatu 1925. gadā. 1927. gadā Čakste mira, tādejādi bija jāievēl nākamais prezidents.

Otrais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals (1871. – 1939.) arī ievērojams valstsvīrs kurš ir cīnījies par Latvijas neatkarību gan Latvijā, gan tās interes pārstāvot ārvalstīs īpaši Zviedrijā. Par prezidentu kļuva pēc Čakstes nāves, jo valdošās partijas nespēja vienoties par prezidenta kandidātu. Kā prezidents Gustavs Zemgals praktiski neiejaucās valsts iekšējās lietās. Kandidētu uz otro termiņu viņš kategoriski atteicās un 1930. gadā atstāja amatu. Pēc savas prezidentūras viņš tika ievēlēts 4. Saeimā.

Trešais Latvijas prezidents Alberts Kviesis (1881. – 1944.) tieši tāpat kā divi iepriekšējie prezidenti ir darbojies Latvijas Tautas sapulcē. Pēc profesijas advokāts viņš ilgu laiku strādāja Tiesu palātā. Par prezidentu kļuva pēc tam, kad Gustavs Zemgals kategoriski atteicās kandidēt uz otro termiņu 1930. gadā. Lai Albertu Kviesi ievēlētu par prezidentu bija nepieciešami 11 balsojumi. Prezidenta pienākumus Kviesis turpināja pildīt līdz 1936. gada 11. aprīlim, kad Kārļa Ulmaņa vadītais ministru kabinets, nolēma prezidenta pienakumus uzticēt Ulmanim. Pats Alberts Kviesis šo apvērsumu neatbalstīja.

Ceturtais, sarakstā ir Kārlis Ulmanis (1977. – 1942.). Vai prezidents?

Neviens no Latvijas valstsvīriem nav tā glorificēts un cildināts kā Kārlis Ulmanis. Bieži vien liekas, ka tas ir bijis latviešu Superpuika ar lāzerredzi un milzu spēku. Audzis lauksaimnieku ģimenē, viņš jau  no 1897. gada aktīvi studē lauksaimniecību gan Latvijas teritorijā, gan citur. Faktiski līdz ar 1905. gada revolūciju sāk aktīvi darboties politikā, pieprasot veidot latviskas skolas. Šādu prasību pēc Ulmanis nonāk trimdā un 1907. gadā emigrē uz ASV, kur studēja lauksaimniecību. Pēc 1913. gadā izsludinātās amnestijas viņš atgriežas Latvijā. Pirmā pasaules kara laikā darbojās dažādās bēgļu organizācijās. 1918. gada novembra vidū Zemnieku kongresā Valkā aicināja dibināt Latvijas valsti, 17. novembrī piedalījās Tautas padomes sastādīšanā un tika ievēlēts Latvijas Tautas Padomē no Latviešu Zemnieku savienības, 18. novembrī piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanas aktā un Tautas Padomes sēdē tika ievēlēts par Pagaidu valdības Ministru prezidentu. Šai amatā K. Ulmanis palika četrās valdībās līdz 1921. gada 18. jūnijam. Kauju laikā pret Bermonta karaspēku 1919. gada oktobrī brīvprātīgi iestājies Studentu bataljonā un, neraugoties uz 14. oktobrī gūto ievainojumu, ar savu nostāju veicinājis kaujas spēju saglabāšanu kritiskos apstākļos, par ko apbalvots ar Lācplēša ordeni. No Latviešu Zemnieku savienības viņš tika ievēlēts visās pirmskara Saeimās, kuru laikā bijis gan ministru prezidents, gan strādājis vairāku ministru amatos. 1934. gada 15. maijā, būdams Ministru prezidents un ārlietu ministrs, K. Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu. Viņš bija galvenais valsts apvērsuma organizētājs (pēc jaunā kabineta sastādīšanas saglabājis iepriekšējos amatus), atlaidis IV Saeimu, izveidojis valstī autoritāru iekārtu ar vadonības principu un realizējis visu valsts dzīves sfēru latviskošanu. 1936.g. valsts prezidenta Kvieša legālam kalpošanas laikam beidzoties Kārļa Ulmaņa vadītais Ministru kabinets iecēla viņu par prezidentu līdz 1940. 21. jūlijam Ulmanis bija arī Valsts prezidents. 1940. gada 20. jūnijā jutās spiests apstiprināt Tautas valdību ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā, bet 21. jūlijā - atteikties no Valsts prezidenta amata, parakstot pavēli, par Augusta Kirhenšteina iecelšanu valsts prezidenta amatā. Miris izsūtījumā.

Augusts Kirhenšteins (1872. – 1963.) ir dzimis Mazsalacā. Studējis Tērbatas universitātē veterinārijas institūtā. Par revolucionāro darbību piespriests nāves sods, tādēļ 1905. gadā Augusts emigrēja uz Šveici. Strādājis par asistentu pie bakteriologa-ftiziatra K. Šprenglera Cīrihes institūtā.1917. gadā Kirhenšteins atgriezās dzimtenē, un 1923. gadā aizstāvēja doktora disertāciju. Blakus zinātnieka darbam, viņš 1940. gadā pēc padomju armijas iebrukuma Rīgā kļuvis par Latvijas valdības vadītāju 20. jūlijā un 21. jūlijā kļuva par prezidentu ar Kārļa Ulmaņa pavēli drīz pēc tam Latvija iestājās Padomju savienībā. no 1940. līdz 1952. gadam bijis LPSR AP prezidija priekšsēdētājs un arī turpmāk bijis Latvijas PSR varas elitē.

Guntis Ulmanis (1939.) ir Latvijas politiķis, Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls. 1941.gadā Ulmaņa ģimeni izveda uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu. 1946.gadā tika dota atļauja atgriezties Latvijā, bet tā kā Rīgā apmesties uz dzīvi nedrīkstēja, ģimene dzīvoja Edolē, Kuldīgas rajonā. 1949.gadā G.Ulmaņa piederīgos atkal izveda uz Sibīriju. Taču nākamajam prezidentam izdevās izglābties, jo viņa māte bija otrreiz apprecējusies un dēlam devusi citu uzvārdu. Skolas gados nākamais prezidents slepus no ģimenes izņēma pasi ar savu dzimtas uzvārdu - Ulmanis. Pēc vidusskolas beigšanas viņš iestājās Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē, kuru pabeidza 1963.gadā. Pēc augstskolas beigšanas Guntis Ulmanis tika iesaukts padomju armijā, kur pavadīja divus gadus. Pēc tam strādājis dažados amatos Rīgas pašvaldība. 1993.gada jūnija Saeimas vēlēšanās Guntis Ulmanis tika ievēlēts par deputātu no LZS. Tā paša gada 7.jūlijā Saeima viņu ievēlēja par Latvijas Valsts prezidentu..1995. gadā viņš tika pārvēlēts atkārtoti. Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1996.gadā pasludināja moratoriju nāves soda izpildei Latvijā un aicināja iekļaut Latvijas likumdošanā nāves soda atcelšanu, tādējādi apliecinot izpratni par humānu un civilizētu valsti. Neilgi pirms prezidenta pilnvaru nolikšanas parakstīja pavēli par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu sev. Vaira Vīķe - Freiberga (1937.) Padomju karaspēkam okupējot Latviju, viņas ģimene devās trimdā 1945.gada un kā bēgļi nonāca Vācijā. Skolas gaitas prezidente uzsāka latviešu bēgļu nometnēs Herenvīkā un Lībekā, vēlāk franču pārvaldītajā Marokā - pamatskolā Dauratas HES un meiteņu koledžā Mers-Sultan Kasablankā. 1954.gadā ģimene izceļoja uz Toronto, Kanādā. Viņa uzsāka Toronto Universitātē, iegūstot B.A. (1958.) un M.A. (1960.) grādu psiholoģijā. Studiju laikā viņa strādāja kā palīgskolotāja meiteņu privātskolā un arī kā spāņu valodas tulkotāja, bet vēlāk kā psiholoģe Toronto Psihiatriskajā slimnīcā Atsākot studijas Makgila Universitātē Monreālā, viņa ieguva doktora (Ph.D.) grādu eksperimentālajā psiholoģijā 1965.gadā. Prezidente brīvi pārvalda latviešu, angļu, franču, vācu un spāņu valodas. 1998.g. jūnijā ievēlēta par emeritēto goda profesori Monreālas Universitātē, viņa atgriezās uz dzīvi Latvijā, atsaucoties uz aicinājumu kļūt par jaundibināmā Latvijas Institūta direktori un sākot šo darbu 1998.gada 19.oktobrī.   Latvijas Republikas Saeima Vairu Vīķi-Freibergu ievēlēja par Valsts prezidenti 1999.gada 17.jūnijā uz četriem gadiem ar pilnvaru termiņa sākumu 8.jūlijā. 2003.gadā ar 88 balsīm no 96 viņa tika pārvēlēta uz otru pilnvaru termiņu. 2007. gadā viņa amatu atstāja. 2006. Vairas Vīķes – Freibergas prezidentūras laikā tika organizēts nato samits. Viņa kļuva populāra sabiedrībā ar savu aktīvo darbību ārpolitiku, pārstāvot un reprezentējot Latviju dažādās pasaules valstīs. Viena no pretrunīgākajām vizītēm ko prezidente veica, bija uz Fašisma sagrāves 65 gadadienu Maskavā 2005. gada 9 maijā.

Valdis Zatlers (1955.) ir 7. Latvijas Valsts prezidents, kurš stājās amatā 2007. gadā. Ārsta izglītību Zatlers ieguva 1979. gadā Rīgas Medicīnas institūtā, kopš tā laika sāka strādāt ārsta traumatologa-ortopēda amatā Rīgas 2. slimnīcā. 1985. gadā viņš kļuva par Rīgas 2. slimnīcas Traumatoloģijas nodaļas vadītāju, bet kopš 1994. gada vada Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. 1986. maijā un jūnijā Zatlers piedalās Černobiļas atomstacijas katastrofas likvidācijas darbos, bijis medicīniskā dienesta virsnieks. No 1988. līdz 1989. gadam Valdis Zatlers bija Latvijas Tautas frontes domes loceklis. 2007. gada 22. maijā Saeimas valdošā koalīcija (Tautas partija, ZZS, LPP/LC un TB/LNNK), nespējot vienoties par viena partijiska Valsts prezidenta amata kandidāta atbalstīšanu, Latvijas Valsts prezidenta amatam izvirzīja Valdi Zatleru. Jau pirms vēlēšanām Latvijā plašu rezonansi izpelnījās Zatlera izteikumi par to, ka viņš kā ārsts ir pieņēmis nedeklarētas pateicības dāvanas. Viņa oponenti izteica arī bažas par to, ka Valdis Zatlers nebūs pietiekami neatkarīgs prezidents, jo viņam esot pārāk ciešas attiecības ar valdošo koalīciju.

Ja kaut kas šo vīru biogrāfijās ir izlaists, atvainojos! Cik īsti prezidentu mums ir bijis vērtējiet paši. Ja ticam Satversmei  - 6....

Pievieno komentāru

Komentāri 2

valdis zatleris

Valdis Zatlers (1955.) ir 7. Latvijas Valsts prezidents, kurš stājās amatā 2007. gadā. Ārsta izglītību Zatlers ieguva 1979. gadā Rīgas Medicīnas institūtā, kopš tā laika sāka strādāt ārsta traumatologa-ortopēda amatā Rīgas 2. slimnīcā. 1985. gadā viņš kļuva par Rīgas 2. slimnīcas Traumatoloģijas nodaļas vadītāju, bet kopš 1994. gada vada Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. 1986. maijā un jūnijā Zatlers piedalās Černobiļas atomstacijas katastrofas likvidācijas darbos, bijis medicīniskā dienesta virsnieks. No 1988. līdz 1989. gadam Valdis Zatlers bija Latvijas Tautas frontes domes loceklis. 2007. gada 22. maijā Saeimas valdošā koalīcija (Tautas partija, ZZS, LPP/LC un TB/LNNK), nespējot vienoties par viena partijiska Valsts prezidenta amata kandidāta atbalstīšanu, Latvijas Valsts prezidenta amatam izvirzīja Valdi Zatleru. Jau pirms vēlēšanām Latvijā plašu rezonansi izpelnījās Zatlera izteikumi par to, ka viņš kā ārsts ir pieņēmis nedeklarētas pateicības dāvanas. Viņa oponenti izteica arī bažas par to, ka Valdis Zatlers nebūs pietiekami neatkarīgs prezidents, jo viņam esot pārāk ciešas attiecības ar valdošo koalīciju.

Ja kaut kas šo vīru biogrāfijās ir izlaists, atvainojos! Cik īsti prezidentu mums ir bijis vērtējiet paši. Ja ticam Satversmei - 6....

pirms 5 gadiem, 2013.11.26 16:21

prezidenti

Runājot par par pašlaik notiekošo, kad cilvēki masveidā paliek bez darba. Tiem kam ir darbs tiek samazinātas algas par 20% 30% un pat 50%. Cilvēki slīgst nabadzībā un bezcerībā. Arvien vairāk tiek piesaukti treknie gadi un ne jau tie kas bija vēl 2 gadus atpakaļ, bet gan prezidenta Ulmaņa autoritārais režīms, jeb tā saucamie “ ulmaņlaiki”. Bet ne jau par pārticību ir stāststs, stāsts ir par prezidentiem. Cik tad viņu īsti mums ir bijis?

Satversmē stāv rakstīts: “Valsts Prezidentu ievēlē aizklāti balsojot ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļu balsu vairākumu.” Tātad, vadoties pēc šī dokumenta, Latvijas Republikā ir bijuši 6 prezidenti – Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis, Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe – Freiberga un Valdis Zatlers. Tomēr, šim apgalvojumam Latvijā ir daudz pretinieku, jo ir jāmin arī Kārlis Ulmanis. Tomēr ja mēs minam šo cilvēku kā 4 Latvijas prezidentu, tad jāatgādina vēl viens cilvēks, kuru pats Kārlis Ulmanis ir iecēlis par prezidentu - Augusts Kirhenšteins. Bet tagad par katru pēc kārtas.

Katrs Latvijas skolēns zina (vismaz viņam būtu jāzina), ka pirmais valsts prezidents bija Jānis Čakste (1859. – 1927.). Šis cilvēks ir darījis ļoti daudz šīs valsts izveidošanas labā – 19 gadsimta beigās kļuva par latviešu biedrības vadītāju, aizstāvēja sīkzemnieku intereses Krievijas Ipērijā, vadīja Latvijas Pagaidu Nacionālo Padomi kā arī vēlāk Satversmes sapulci un visbeidzot 1922. gadā kļūdams par Latvijas pirmo prezidentu. Jānis Čakste bija prezidents līdz savai nāvei. Interesants fakts ir arī tas, ka Čakste izkonkurēja Raini, kurš kandidēja uz prezidenta amatu 1925. gadā. 1927. gadā Čakste mira, tādejādi bija jāievēl nākamais prezidents.

Otrais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals (1871. – 1939.) arī ievērojams valstsvīrs kurš ir cīnījies par Latvijas neatkarību gan Latvijā, gan tās interes pārstāvot ārvalstīs īpaši Zviedrijā. Par prezidentu kļuva pēc Čakstes nāves, jo valdošās partijas nespēja vienoties par prezidenta kandidātu. Kā prezidents Gustavs Zemgals praktiski neiejaucās valsts iekšējās lietās. Kandidētu uz otro termiņu viņš kategoriski atteicās un 1930. gadā atstāja amatu. Pēc savas prezidentūras viņš tika ievēlēts 4. Saeimā.

Trešais Latvijas prezidents Alberts Kviesis (1881. – 1944.) tieši tāpat kā divi iepriekšējie prezidenti ir darbojies Latvijas Tautas sapulcē. Pēc profesijas advokāts viņš ilgu laiku strādāja Tiesu palātā. Par prezidentu kļuva pēc tam, kad Gustavs Zemgals kategoriski atteicās kandidēt uz otro termiņu 1930. gadā. Lai Albertu Kviesi ievēlētu par prezidentu bija nepieciešami 11 balsojumi. Prezidenta pienākumus Kviesis turpināja pildīt līdz 1936. gada 11. aprīlim, kad Kārļa Ulmaņa vadītais ministru kabinets, nolēma prezidenta pienakumus uzticēt Ulmanim. Pats Alberts Kviesis šo apvērsumu neatbalstīja.

Ceturtais, sarakstā ir Kārlis Ulmanis (1977. – 1942.). Vai prezidents?

Neviens no Latvijas valstsvīriem nav tā glorificēts un cildināts kā Kārlis Ulmanis. Bieži vien liekas, ka tas ir bijis latviešu Superpuika ar lāzerredzi un milzu spēku. Audzis lauksaimnieku ģimenē, viņš jau no 1897. gada aktīvi studē lauksaimniecību gan Latvijas teritorijā, gan citur. Faktiski līdz ar 1905. gada revolūciju sāk aktīvi darboties politikā, pieprasot veidot latviskas skolas. Šādu prasību pēc Ulmanis nonāk trimdā un 1907. gadā emigrē uz ASV, kur studēja lauksaimniecību. Pēc 1913. gadā izsludinātās amnestijas viņš atgriežas Latvijā. Pirmā pasaules kara laikā darbojās dažādās bēgļu organizācijās. 1918. gada novembra vidū Zemnieku kongresā Valkā aicināja dibināt Latvijas valsti, 17. novembrī piedalījās Tautas padomes sastādīšanā un tika ievēlēts Latvijas Tautas Padomē no Latviešu Zemnieku savienības, 18. novembrī piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanas aktā un Tautas Padomes sēdē tika ievēlēts par Pagaidu valdības Ministru prezidentu. Šai amatā K. Ulmanis palika četrās valdībās līdz 1921. gada 18. jūnijam. Kauju laikā pret Bermonta karaspēku 1919. gada oktobrī brīvprātīgi iestājies Studentu bataljonā un, neraugoties uz 14. oktobrī gūto ievainojumu, ar savu nostāju veicinājis kaujas spēju saglabāšanu kritiskos apstākļos, par ko apbalvots ar Lācplēša ordeni. No Latviešu Zemnieku savienības viņš tika ievēlēts visās pirmskara Saeimās, kuru laikā bijis gan ministru prezidents, gan strādājis vairāku ministru amatos. 1934. gada 15. maijā, būdams Ministru prezidents un ārlietu ministrs, K. Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu. Viņš bija galvenais valsts apvērsuma organizētājs (pēc jaunā kabineta sastādīšanas saglabājis iepriekšējos amatus), atlaidis IV Saeimu, izveidojis valstī autoritāru iekārtu ar vadonības principu un realizējis visu valsts dzīves sfēru latviskošanu. 1936.g. valsts prezidenta Kvieša legālam kalpošanas laikam beidzoties Kārļa Ulmaņa vadītais Ministru kabinets iecēla viņu par prezidentu līdz 1940. 21. jūlijam Ulmanis bija arī Valsts prezidents. 1940. gada 20. jūnijā jutās spiests apstiprināt Tautas valdību ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā, bet 21. jūlijā - atteikties no Valsts prezidenta amata, parakstot pavēli, par Augusta Kirhenšteina iecelšanu valsts prezidenta amatā. Miris izsūtījumā.

Augusts Kirhenšteins (1872. – 1963.) ir dzimis Mazsalacā. Studējis Tērbatas universitātē veterinārijas institūtā. Par revolucionāro darbību piespriests nāves sods, tādēļ 1905. gadā Augusts emigrēja uz Šveici. Strādājis par asistentu pie bakteriologa-ftiziatra K. Šprenglera Cīrihes institūtā.1917. gadā Kirhenšteins atgriezās dzimtenē, un 1923. gadā aizstāvēja doktora disertāciju. Blakus zinātnieka darbam, viņš 1940. gadā pēc padomju armijas iebrukuma Rīgā kļuvis par Latvijas valdības vadītāju 20. jūlijā un 21. jūlijā kļuva par prezidentu ar Kārļa Ulmaņa pavēli drīz pēc tam Latvija iestājās Padomju savienībā. no 1940. līdz 1952. gadam bijis LPSR AP prezidija priekšsēdētājs un arī turpmāk bijis Latvijas PSR varas elitē.

Guntis Ulmanis (1939.) ir Latvijas politiķis, Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls. 1941.gadā Ulmaņa ģimeni izveda uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu. 1946.gadā tika dota atļauja atgriezties Latvijā, bet tā kā Rīgā apmesties uz dzīvi nedrīkstēja, ģimene dzīvoja Edolē, Kuldīgas rajonā. 1949.gadā G.Ulmaņa piederīgos atkal izveda uz Sibīriju. Taču nākamajam prezidentam izdevās izglābties, jo viņa māte bija otrreiz apprecējusies un dēlam devusi citu uzvārdu. Skolas gados nākamais prezidents slepus no ģimenes izņēma pasi ar savu dzimtas uzvārdu - Ulmanis. Pēc vidusskolas beigšanas viņš iestājās Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē, kuru pabeidza 1963.gadā. Pēc augstskolas beigšanas Guntis Ulmanis tika iesaukts padomju armijā, kur pavadīja divus gadus. Pēc tam strādājis dažados amatos Rīgas pašvaldība. 1993.gada jūnija Saeimas vēlēšanās Guntis Ulmanis tika ievēlēts par deputātu no LZS. Tā paša gada 7.jūlijā Saeima viņu ievēlēja par Latvijas Valsts prezidentu..1995. gadā viņš tika pārvēlēts atkārtoti. Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1996.gadā pasludināja moratoriju nāves soda izpildei Latvijā un aicināja iekļaut Latvijas likumdošanā nāves soda atcelšanu, tādējādi apliecinot izpratni par humānu un civilizētu valsti. Neilgi pirms prezidenta pilnvaru nolikšanas parakstīja pavēli par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu sev. Vaira Vīķe - Freiberga (1937.) Padomju karaspēkam okupējot Latviju, viņas ģimene devās trimdā 1945.gada un kā bēgļi nonāca Vācijā. Skolas gaitas prezidente uzsāka latviešu bēgļu nometnēs Herenvīkā un Lībekā, vēlāk franču pārvaldītajā Marokā - pamatskolā Dauratas HES un meiteņu koledžā Mers-Sultan Kasablankā. 1954.gadā ģimene izceļoja uz Toronto, Kanādā. Viņa uzsāka Toronto Universitātē, iegūstot B.A. (1958.) un M.A. (1960.) grādu psiholoģijā. Studiju laikā viņa strādāja kā palīgskolotāja meiteņu privātskolā un arī kā spāņu valodas tulkotāja, bet vēlāk kā psiholoģe Toronto Psihiatriskajā slimnīcā Atsākot studijas Makgila Universitātē Monreālā, viņa ieguva doktora (Ph.D.) grādu eksperimentālajā psiholoģijā 1965.gadā. Prezidente brīvi pārvalda latviešu, angļu, franču, vācu un spāņu valodas. 1998.g. jūnijā ievēlēta par emeritēto goda profesori Monreālas Universitātē, viņa atgriezās uz dzīvi Latvijā, atsaucoties uz aicinājumu kļūt par jaundibināmā Latvijas Institūta direktori un sākot šo darbu 1998.gada 19.oktobrī. Latvijas Republikas Saeima Vairu Vīķi-Freibergu ievēlēja par Valsts prezidenti 1999.gada 17.jūnijā uz četriem gadiem ar pilnvaru termiņa sākumu 8.jūlijā. 2003.gadā ar 88 balsīm no 96 viņa tika pārvēlēta uz otru pilnvaru termiņu. 2007. gadā viņa amatu atstāja. 2006. Vairas Vīķes – Freibergas prezidentūras laikā tika organizēts nato samits. Viņa kļuva populāra sabiedrībā ar savu aktīvo darbību ārpolitiku, pārstāvot un reprezentējot Latviju dažādās pasaules valstīs. Viena no pretrunīgākajām vizītēm ko prezidente veica, bija uz Fašisma sagrāves 65 gadadienu Maskavā 2005. gada 9 maijā.

Valdis Zatlers (1955.) ir 7. Latvijas Valsts prezidents, kurš stājās amatā 2007. gadā. Ārsta izglītību Zatlers ieguva 1979. gadā Rīgas Medicīnas institūtā, kopš tā laika sāka strādāt ārsta traumatologa-ortopēda amatā Rīgas 2. slimnīcā. 1985. gadā viņš kļuva par Rīgas 2. slimnīcas Traumatoloģijas nodaļas vadītāju, bet kopš 1994. gada vada Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. 1986. maijā un jūnijā Zatlers piedalās Černobiļas atomstacijas katastrofas likvidācijas darbos, bijis medicīniskā dienesta virsnieks. No 1988. līdz 1989. gadam Valdis Zatlers bija Latvijas Tautas frontes domes loceklis. 2007. gada 22. maijā Saeimas valdošā koalīcija (Tautas partija, ZZS, LPP/LC un TB/LNNK), nespējot vienoties par viena partijiska Valsts prezidenta amata kandidāta atbalstīšanu, Latvijas Valsts prezidenta amatam izvirzīja Valdi Zatleru. Jau pirms vēlēšanām Latvijā plašu rezonansi izpelnījās Zatlera izteikumi par to, ka viņš kā ārsts ir pieņēmis nedeklarētas pateicības dāvanas. Viņa oponenti izteica arī bažas par to, ka Valdis Zatlers nebūs pietiekami neatkarīgs prezidents, jo viņam esot pārāk ciešas attiecības ar valdošo koalīciju.

Ja kaut kas šo vīru biogrāfijās ir izlaists, atvainojos! Cik īsti prezidentu mums ir bijis vērtējiet paši. Ja ticam Satversmei - 6....

pirms 5 gadiem, 2013.11.26 16:21