Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Aknīstes novads: Gārsene pārsteidz ne tikai ar pili

Par Gārsenes nosaukuma izcelsmi ir dažādi nostāsti. Tiesa, tie visi tomēr saistīti ar gārsām, arī muižas vāciskais nosaukums tulkojumā nozīmē vietu, kur aug gārsas. 2009.gada administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Gārsenes pagasts tika iekļauts Aknīstes novadā.
Par Sēlijas pērli sauktā greznā Gārsenes pils tiešām ir ļoti skaista! Pils ir baronu fon Budbergu dzimtas, kas valdījusi 11 paaudzēs, mantojums. Pils celta no 1856. līdz 1860.gadam, bet arhitekta vārds neesot zināms. Pils celtniecībā izmantoti vietējie materiāli, jo tolaik muižā bijis ķieģeļu ceplis. Sākumā tikuši uzcelti divi stāvi, bet zemākais spārns uzcelts 1885.gadā, jo pils pēdējam baronam un viņa sievai - angļu baronesei pils likusies par mazu. 1939.gadā pils pārbūvēta skolas vajadzībām, un līdz 2015.gadam tajā atradusies Gārsenes pamatskola. Kopš 2016.gada Gārsenes pils kompleksā vairs nedarbojas skola un pils komplekss tiek veidots par aktīvā dabas tūrisma objektu Sēlijā. Tagad pilī atrodas Tūrisma informācijas centrs un vasaras sezonā pilī izīrē telpas un aprīkojumu nometnēm, semināriem, konferencēm, banketiem, savukārt ēdināšana notiek pils pagrabos. Tāpat iespējams apmeklēt pils izstāžu zāles un dārzu. Neogotiskā arhitektūras stilā ieturētajā pilī atrodas muzejs, kurā apskatāma ekspozīcija par baronu Budbergu dzimtu.
Blakus pilij atrodas Gārsenes dabas takas, kas vijas gar gleznaino Dienvidsusējas senieleju un kurās apskatāmi vairāk nekā 30 unikāli dabas objekti. Un var tikai brīnīties, kā tur prot sargāt to, kas ir dabas dots, un izrādīt to arī tūristiem. Skaidrs, ka vietējie cilvēki mīl savu novadu, pagastu, lepojas un rūpējas par to. Vietējā gide, ejot pa meža taku un runājot ar mums, palaikam nometa no takas koku zarus, kas bija uz tās uzkrituši. Arī pie galda-šūpolēm, kas bija apbiris ar dzelteniem ziedputekšņiem, viņa noteica – būs jānāk noslaucīt. Savukārt pie mājiņas uz vistas kājas Mazā Raganiņa bija pielikusi zīmīti, ka diemžēl nesanāk tikties, jo viņa esot tālu projām, bet varbūt citreiz būs savādāk. Tas viss lika justies te īpaši gaidītam. 
Par katru objektu mežā vietējai gidei ir īpašs stāsts. Katram apskates objektam pielikta skaista koka izkārtne. Piemēram, Zemestauku takā tiešām augot zemestauki, Vizbuļkalnā ziedot vizbuļi. Altārakmens bijis redzams no zemes tikai mazliet, līdz radusies doma to izrakt no zemes - tā forma patiešām atgādina galdu. Barona krēsls ir akmens, kas izveidots kā krēsls ar atzveltni, uz tā tiešām nācis atpūsties barons, turklāt pirms viņa nākšanas baudīt dabu uz taciņas smiltīs nedrīkstējušas būt nevienas citas pēdas. Par Trejmeitiņām nosauktas trīs kopā saaugušas priedes. Septiņgalotņu priedei tiešām ir daudz galotņu. Vistas kāja ir egles saknes, kas atgādina vistas kāju. Raganas binoklis ir dīvains caurums, kas izveidojies koka stumbrā.
Takas galā stāv Lutausis - milzu akmens, kuram ir četri nosaukumi. Kāds ģeogrāfijas skolotājs esot teicis: kāds nu Lutausis, tā taču ir Latvijas karte! Vēl kāds nosaucis par lauzto sirdi, kas ir apstiprināts kā trešais nosaukums. Pils dārznieka meita bijusi samīlējusies kādā puisī, bet viņi izšķīrušies. Akmens viņiem līdzi jutis un bēdājies, līdz saplīsis un dziļi zemē iegrimis. Ceturtais nosaukums ir Divi brālīši, kuriem redzamas tikai muguriņas. Kādreiz aiz muižas bijis kāpostlauks, kurā iegājuši divi brālīši. Bet viņus ieraudzīja, bēgot pie mežmalas viņi paklupuši. “Bet īstenībā var rosināt iztēli, jo citi saskata taurenīti, gliemezīti, kamieli, pat plaušas,” saka gide. Mēs nogājām tikai dažus kilometrus, bet kopējais taku garums esot apmēram septiņi kilometri.
Apmeklējām arī Gārsenes evaņģēliski luterisko baznīcu, ko barons fon Budbergs bija iecerējis kā veltījumu savai mirušajai sievai anglietei. Tā celta ap 1905.gadu. Blakus baznīcai uzbūvēta barona Budberga dzimtas kapliča, kura saglabājusies līdz mūsdienām un ir vietējās nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis. Netālu no baznīcas atrodas senlietu privātkolekcija “Solis sendienās”, ko izveidojis entuziasts Valdis Kalnietis.

Pievieno komentāru

Ceļojumi