Beverīnas novads: Latvju saimnieces itāļu picas

Beverīnas novada Kauguru pagastā “Vīnkalnos” var sajusties nudien kā Itālijā, jo ārā ir plus trīsdesmit. Turklāt tā sagadījies, ka ceļa pagrieziens uz “Vīnkalniem” atrodas aiz Romas pieturas. “Vīnkalnos” arī visur redzamas norādes ar itāļu uzrakstiem “italy”, “ristorante”, “wine”,  “pizza”. Arī saimnieks Uldis sagaida ar “bondžorno”. Un nav jau brīnums, jo esam brīvdabas picērijā, kur top īstas itāļu picas, turklāt viesu acu priekšā. 
“Vīnkalnu” saimniece ir 2016.gada šova “Īstās latvju saimnieces” uzvarētāja Zanda Žentiņa, kura saka, ka tas ir viņas lielākais dzīves tituls. “Līdz 2016.gadam biju vienkārši mamma, sieva, uzņēmēja. Daudz ko esmu savā dzīvē piedzīvojusi, darījusi, mainījusi. 2016.gadā mani uzrunāja televīzija, vai es negribu piedalīties. Esmu gana droša runāt un darīt. Es gan jāvārdu uzreiz neteicu, bet bērni man teica: mammu, obligāti jāiet un jāpiedalās. Bet tas jau nav dzīvē galvenais. Galvenais ir būt labam cilvēkam un darīt to, kas tev patīk; dzīvot tajā vietā, ko tu mīli, un šo vietu, kur tu dzīvo un kuru tu mīli, darīt skaistu - tā, lai tev pašam patīk. Ja tev pašam patīk, tad arī citiem patīk,” saka Zanda.

Liepziedi un rozmarīns
Viņa stāsta, ka desmit gadus sapņojusi par savu itāļu stila restorāniņu, līdz 2011.gadā Valmierā pie muzeja netālu no baznīcas un Livonijas pils mūriem atklāja restorāniņu ar skaistu nosaukumu - “Liepziedi un rozmarīns”. Tas bijis itāļu krodziņš, bet bijis arī kaut kas no latviskā. “Man pagalmā liepa katru gadu ir pilnos ziedos un smaržo. Es stāvēju pagalmā un domāju: nu kādu nosaukumu lai liek tam krodziņam? Un man atnāk – “Liepziedi un rozmarīns”: tur būs latviskais, katru dienu varēs dzert liepziedu tēju un varēs dabūt itāļu ēdienus un piciņu. Tikai vēlāk es sapratu, ka tāds itāļu krodziņš Latvijā nevar ilgi pastāvēt, jo latvieši ir konservatīvi un latvietis nav gatavs katru dienu nākt uz krodziņu un ēst pastu, picu un citus itāļu brīnumus. Tad mēs šo restorāniņu atdevām citiem, kuri pēc tam vēl citiem. Bet kopš pagājušās vasaras tur saimnieko mans dēls. Tagad gan tur ir bišķiņ savādāk. Jā, viņi cep mūsu autentisko itāļu picu, bet piedāvā arī eiropeisko, visādas garšīgas fritētas lietiņas. Šeit ir “Vīnkalnu” lauku māja, bet tur ir “Vīnkalnu” pils māja,” stāsta saimniece.

Margarita un pica
Tagad Zanda ar vīru Uldi lauku mājā nodarbojas arī ar kulināro tūrismu un pasniedz picas meistarklases. “Tas, ko jūs šeit redzat, ir īstās itāļu picas taisīšanas manierīte. Īstai itāļu picai ir ļoti plāna pamatnīte, nav virsū kečupa, bet ir simtprocentīgi tīri tomāti, kas ir izvārīti tā kā zapte ar oregano, sāli, pipariņu. Virsū liksim tikai mocarellu, vienīgi šī mocarella jau ir sausa. Mocarella labi kūst, nav sāļa, bet ir sātīga,” saka Zanda.
Viņa stāsta, ka klasiskajai picai, ko sauc par “Margaritu”, virsū uzliek baziliku un tomātiņu, bet pica nosaukta itāļu karalienes Margaritas vārdā, kura valdījusi pirms 200 gadiem pie Neapoles. Pavārs viņai uztaisījis tādu ēdienu, un Margarita bijusi sajūsmā – tas bija Itālijā neredzēts produkts. Bija iecienīta maizīte, ko mērcēja olīveļļā, bet šis ēdiens bija pilnīgs jaunums. Margaritai tas ļoti garšoja un visam galmam arī, tāpēc viņa nosauca šo maizes veidu par picu (pēc maizes formas) un pielika savu vārdu klāt, lai visi zina.
“Šobrīd jau pica, protams, ir visās valstīs dabonama, bet interesanti ir tas, ka katras valsts iedzīvotāji taisa picu pa savam un katrs liek virsū to, kas viņam labāk garšo. Visas picas ir labas un garšīgas, bet mēs cepam īstu autentisku karalienes Margaritas picu. Arī maizīte ir ļoti īpaši pagatavota pēc senas simtgadīgas maizes receptes, kura man tika uzticēta. Tādu maizi katra itāļu saimniece savā sētā cepa. Tā ir viegla, ļoti maz ir rauga, raudzē 24 stundas, var teikt, ka vairāk fermentē, nekā raudzē. Kad cep, tad raugs jau sen ir pazudis, bet tas gaiss mīklā ir, maizīte ir kraušķīga,” stāsta Zanda.

50 uz 50 itāliete un latviete
Zanda stāsta, ka viņas ģimene jau 27 gadus ir cieši draugos ar Itāliju un uzskata to par savām otrajām mājām. “Man tās ir dvēseles mājas, protams, mana ķermeņa mājas ir Latvija. Kā pirmoreiz es aizbraucu uz Itāliju 1993.gadā, tā es tajā iemīlējos un vairs nelaiž vaļā. Un šobrīd es sevi pilnībā izjūtu 50 uz 50 kā itālieti un latvieti. Es brīvi runāju itāliski, es pārvaldu itāļu kultūru, virtuvi un nesu to savā mājā, lai man viņa ikdienā būtu. Bet tikpat stipri es mīlu Latviju, mana ģimene mīl Latviju. Ziemā Uldim ir mīļdarbs atjaunot vecās zemnieku sētas lietas. Puslatviju jau ir izglābis no tā liekā. Viņš pucē un tīra. Latvieši vairs nenovērtē sentēvu lietiņas. Es savukārt aužu. Man ļoti patīk rokdarbi, arheoloģija, mūsu senie laiki. Es aužu arheoloģiskos tērpus, sekoju līdzi visām senajām latvju izdarībām, baltu tradīcijām, virtuvei, kultūrai. Piedalāmies visādos baltu tradicionālajos notikumos, svinam visas gadskārtas, uguns rituālus taisām, krustabiņas,” stāsta saimniece, un tieši tobrīd plašajā telpā ielaižas skaists krāsains tauriņš. “Pats dieviņš atlaidies mūsu starpā,” nosaka Zanda.

Divas konkurentes
Kamēr klausāmies saimnieces stāstījumā, Uldis tik rullē picas un bāž krāsnī. Neticamā ātrumā picas cita pēc citas ir gatavas. Saimnieks smejas, ka pats grūtākais moments ir mazliet pagaidīt, lai atdziest. “Visi brīnās, ka sieriņš ir apakšā, bet kā tad atšķirt, kas ir virsū?” skaidro saimnieks.       
“Vīnkalnos” cep “Romana” jeb romiešu picu. Ar šo picu Itālijā konkurē arī “Napoletana” jeb neapoliešu pica. Romiešu pica ir plāna ar plānu kraukšķīgu maliņu, bet neapoliešu pica ir ar ļoti biezu malu. “Kad aizbrauc uz Neapoli, tad var redzēt, ka cilvēki apēd vidiņu, bet maliņu izmet. Lai dabūtu šo maliņu, cilvēki mācās mēnešiem, jo ir īpaši jāprot to izstrādāt. Un kāpēc - lai pēc tam izmestu miskastē? Tāpēc mūsu ģimene taisa “Romano” picu, jo mūsu picas maliņas ir vienkārši gardas,”’ skaidro Zanda.

Pievieno komentāru

Ceļojumi