Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Cēsu pils romantika

Cēsu atpazīstamības simbols un iecienītākais apskates objekts ir Cēsu pils. Pils pamatakmens likts jau pirms 800 gadiem, kad no Rietumeiropas ieceļojušie Zobenbrāļu bruņinieki Cēsīs uzsāka mūra pils būvniecību. Tā vairākkārt pārbūvēta un paplašināta, bet savu pašreizējo arhitektonisko veidolu ieguvusi 15.gadsimta beigās un 16.gadsimta sākumā. Spožākā uzplaukuma periodu pils piedzīvojusi Vācu ordeņa valdīšanas laikā, kad pils bijusi Vācu ordeņa Livonijas zemes mestru rezidence. Postošo Livonijas karu (1558-1583) Cēsu pils sagaidīja kā varenākais cietoksnis Livonijā. Šajā laikā pils kompleksu veidoja grandioza galvenā pils jeb konventa ēka un un trīs plašas priekšpilis, kopā aizņemot četrus hektārus lielu platību. Trešajā priekšpilī atradies stallis 60 zirgiem. Pieeju pilij apgrūtināja aizsarggrāvji un trīs pamatīgas priekšpilis, ko ieskāva stipri mūri. Lielā Ziemeļu kara (1703) sākumā pils bija piedzīvojusi tik daudzas varas maiņas un postījumus, ka vairs nav tikusi izmantota militāriem mērķiem.
Bet mēs pili apmeklējām ar domu uzzināt, kā tad 16.gadsimtā tajā ritēja bruņinieku dzīve. Pie pils kalpoņu ieejas mūs sagaida smaidīga kalponīte un pastāsta, ka pils ir arī klosteris. Turklāt ne jau tikai klosteris, bet militārs klosteris. Klostera brāļi solīja ar zobenu rokās cīnīties pagānu zemēs, izplatot kristīgo ticību. Tas nozīmē, ka šiem ordeņa brāļiem bez septiņu stundu lūgšanām diennaktī no sešiem rītā līdz deviņiem vakarā un trijos naktī vēl pa vidu bija jāatrod laiks arī militāriem treniņiem, jo galu galā tas jau nav īsts karotājs, kurš vienkārši labi paēd un bieži lūdzas. Ir arī jābūt gatavam cīņai - aizstāvēt, iekarot.
Pilī mūs uzņem klostera brālis, kurš saka, ka vada krietni atšķirīgu dzīvesveidu no tā, kāds ir raksturīgs pilij ar izklaidēm un jautrību, lai gan lielākā daļa no vācu Livonijas ordeņa atzara brāļiem ir no bruņniecības kārtas. Viņš apgalvo, ka bruņinieks patiesībā ir sabiedrības elite un rocība un viņa valdījuma lielums ir vienīgais, kas ierobežo viņa brīvību. Cēsu pilī nebija ne grāfa, ne karaļa, ne prinča, bet bija veseli trīs Dievam tīkami valdnieki: pieticība, šķīstība un nabadzība. Tie bija trīs zvēresti, ko katrs no ordeņa brāļiem deva, lai iestātos šajā ordenī. Nabadzība nenozīmēja, ka mūkiem nav, ko uz kārā zoba likt un viņi ģērbjas skrandās. Nē, tas nozīmēja, ka katram individuāli nedrīkstēja piederēt privātīpašums. Iestājoties ordenī, mūki atdeva daļu savas mantas šai organizācijai, un viss bija kopīgs. Klostera brāļi solījušies būt paklausīgi un atteikties no savas gribas, ievērot šķīstību - celibāta zvērestu, kas nozīmēja nē ģimenēm, sievām, bērniem, mantiniekiem, savas dzimtas turpinājumam. Ordenis kā institūcija viņus apgādāja ar visu nepieciešamo. Viņi tika kārtīgi paēdināti divas reizes dienā ar sātīgām un bagātīgām maltītēm. Trīs reizes nedēļā bija paredzētas maltītes ar gaļas ēdieniem, pārejās bija gavēņa dienas. Ordeņa brālis apmēram četrdesmit gadu vecumā varēja “pensionēties”, bet arī tad viņš netika raidīts projām un drīkstēja pavadīt sava mūža otru pusi pilī. Klostera brāļi savu brīvo gribu nolika ordeņa hierarhijas - augstākstāvošu amatpersonu rokās. Livonijas ordenī pats augstākais bija ordeņa mestrs. Bruņinieki bija jaunākās dižciltīgo ģimeņu atvases – dēli, kuriem matojumā nekas daudz nepienācās.
“Esmu mantziņa palīgs. Ja es būšu labs mantziņa palīgs, tad kādu dienu man var uzticēt pārvaldīt šo pili. Tad no piļu pārvaldītājiem tiek izraudzīts mestrs. Mūki - bruņinieki ir ļoti sena tradīcija, kas 16.gadsimtā vairs nebija aktuāla, bet bija ļoti no svara tajā laikā, kad bija cerība musulmaņiem atņemt svēto zem krustakaru laikā. Tas bija 12. un 13.gadsimtā. Arī mūsu ordenis tika nodibināts, lai palīdzētu svētceļniekiem, arī tiem, kas saslimuši. Tad pie hospitāļa radās vajadzība pēc bruņota spēka. Radās Vācu ordenis, kas cauri gadsimtiem sākumā bija svētajā zemē, pēc tam Prūsijā un nu jau trīs gadsimtus Livonijā. Sākotnēji esam izplatījuši kristīgo vārdu un tagad aizsargājam vietējos ticīgos, kas pagaidām ir ļoti viegli izdarāms, jo mūsu mestrs Volters fon Pletenbergs ir pašā gadsimta sākumā, sakaujot krievu karaspēku, nodrošinājis mieru, kas ilgst jau veselu paaudzi, kad par karu neviens nav dzirdējis. Un tāpēc vienīgais, ko šādā laikā mēs varam darīt, ir rādīt labu piemēru ļaudīm, kā kristīgai saimei brālīgai kopā dzīvot. Katru dienu bruņinieki velta noteiktu laiku un pūliņus, lai trenētos zobenu mākslā, trenētos cīņā uz zirga un visās kara mākslās, kas kādu dienu var būt noderīgas,” stāsta klostera brālis.
Ikdienas ritums klostera brāļiem ir ļoti strikti noteikts ar dažādiem regulējumiem. Pie galda sēžoties, jāievēro īpašu notikumu kārtība. Kad ieejam zālē, kur saklāts viduslaiku galds, vispirms nomazgājam rokas ūdenī, kurā samestas rožu ziedlapiņas. Un sēžamies pie galda. “Ņemiet savu salveti, lieciet uz kreisā pleca, un tik vien kā lūgšana vēl jānoskaita (klostera brālis to noskaita latīniski). Lai ēdam, lai dzeram, lai priecājamies! Jūs droši varat vilkt ārā savas dakšas un karotes,” saka klostera brālis, kad redz, ka mēs neko nedarām. Izrādās, agrāk cilvēki vienmēr ir nēsājuši līdzi savus ēdamrīkus un tikai bagātākās saimniecībās, kāda bija arī Cēsu pils, varēja piedāvāt saviem viesiem liekus rīkus.
Kamēr baudām mielastu, klostera brālis pastāsta, ka dienaskārtība ir kā visos klosteris, un uzsver, ka viņi ir nākuši no augstām aprindām un pieraduši brīvi rīkoties, tāpēc, ja šeit nebūtu disciplīnas, tad organizācija ātri izjuktu.
Pēc maltītes ārā jau ir satumsis, tāpēc kalpones atnes lukturus. Tādā romantiskā gājienā dodamies uz senās pils drupām. Klostera brālis stāsta, ka 16.gadsimtā austrumi un rietumi bija galvenās debespuses. Pilij bija austrumu un rietumu tornis. Uzkāpuši pa pils torņa vītņu kāpnēm, nokļūstam vienā no pils skaistākajām zālēm, kas bijusi mestra dzīvojamā un darba telpa. Pat tumsā var saredzēt, ka virs galvas ir zvaigžņu velves. Velvju savienojumu punktā ir apaļi diski, kas bijuši rotāti ar zeltītu koka zvaigzni, lai atgādinātu vienu no krāšņākajām Dieva radītajām lietām - naksnīgo debesi. Sienas arī bijušas krāsotas ar augu motīviem. Logos bijušas Venēcijas stikla vitrāžas, kas tolaik izraisīja lielu apbrīnu. Viens ir vitrāžas radītais gaismas efekts, otrs – Venēcijas stikls. Lai stikls nonāktu šeit, brauca apkārt visai Eiropai. Mēbeles arī bijušas greznas. Vienā pusē redzams kamīns, bet pa diagonāli - niša gultai. Tajā laikā populārā “kastes gulta” - atver durtiņas, ieritinies sedziņā. Tādējādi arī mazāka telpa bija jāpiesilda. Telpa bijusi ar visām ērtībām, kas tolaik bija pieejamas. Cēsu pilī pieejami arī citi īpaši piedāvājumi.

Pievieno komentāru

Ceļojumi