Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Daugavpils novads: cita ticība, citi paradumi

Daugavpils novada Naujenes pagastā Markovas pilskalna pakājē Daugavas krastā atrodas Slutišķu sādža. Tas ir vienīgais šāda veida muzeja objekts Latvijā, kas atrodas autentiskā apdzīvotā sādžā, kur var iepazīties ar unikāliem Latgales vecticībnieku garīgās un sadzīves kultūras materiāliem.

Sakarā ar Daugavas HES celtniecības darbu uzsākšanu 1986.gadā izvērtās cīņa par Slutišķu saglabāšanu. Mūsdienās ciema un sētas teritorija iekļaujas īpaši aizsargājamo ainavu apvidū “Augšdaugava” un dabas parkā “Daugavas loki”.    

Jermolajevu ģimenes māja
Vēstures avotos Slutišķi kā ciems minēti jau 1785.gadā. 20.gadsimta sākumā Slutišķu ciems bijis blīvi apdzīvots, katrā mājā dzīvojušas 8-12 cilvēku ģimenes. Uz visu sādžu bijis viens zirgs. “Katrā

ģimenē bija jābūt vismaz 9 bērniem: 1 - jaunas dzimtas radīšanai, 4 - mātei un 4 - tēvam. Pirms 80 gadiem Slutišķos bija 23 mājas, tagad palikušas tikai 10 kopā ar muzeju. Pastāvīgi dzīvo viena ģimene, pārējie ir vasarnieki,” stāsta vietējā gide.

Slutišķu ciema iedzīvotājiem dominē divi uzvārdi – Urbāni (latgalieši) un Jermolajevi (slāvi). Bet sādžas nosaukumā piedēkļa “išķ” lietošana liecinot par lietuviešu kultūras ietekmi. Jermolajevu māja līdz 2001.gadam bija ģimenes īpašums, bet tagad jau 18 gadus šajā ēkā atrodas muzeja ekspozīcija “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta” un saimniecības ēkā var aplūkot ekspozīciju “Zirgvilkmes darbarīki Daugavpils novadā”. No 2013. līdz 2015.gadam māja tika restaurēta.

Muzeja ekspozīcijas māja kādreiz piederējusi Jermolajevu ģimenei. Ivanam un Annai Jermolajeviem bijuši trīs bērni - divi dēli un meita. Pēdējā mājas īpašniece bijusi Marija Tarlecka, kura mantojusi māju no tēva Ivana. Māja celta 20.gadsimtā, viensētas platība 1909.gadā bijusi 1,5 hektāri.


Slutišķu sādžā vērojamas vecticībnieku māju celšanas tradīcijas. Visu celtņu pamatā ir taisnstūra kaķētu apaļbaļķu guļbūves ēkas, kas nosegtas ar divslīpju vai četrslīpju jumtu veidojumiem, zelmiņiem un uzjumteni. Viena no ciema pamatvērtībām ir greznie logu apmaļu rotājumi, slēģi un ārdurvju vērtņu veidojumi. 

“Stāsts par vecticībniekiem sākās pirms 300 gadiem, kad tika atcelta zemā klanīšanās, aizliedza vīriešiem audzēt bārdu un lika mest krustu ar trīs, nevis diviem pirkstiem. Šī vēlme modernizēties radīja krasu baznīcas šķelšanos. Cilvēkus, kas to negribēja, sāka saukt par vecticībniekiem jeb “raskoļņikiem”. Viņi nolēma bēgt uz svešām zemēm, arī pie mums. Tā viņi varēja saglabāt savu reliģiju un tradīcijas,” stāsta gide.

Vecticībnieku mājas plānojums
Ieejot mājā, jāpaklanās, jo mājā atrodas vecticībnieku ikona, kas muzejā saglabājusies oriģinālā.  Muzeja mājā ir saglabāts vecticībnieku mājas plānojums. No šaurām “sincēm” pa labi izvietota mājas dzīvojamā daļā – istaba, kurā apskatāms “sarkanais” un “melnais” stūris jeb “sievu kakts”, kā arī telpas daļa, kuru izmantoja gulēšanai. “Sarkanais” stūris tāpēc, ka tas ir svētais stūris, kur atrodas ikona. Gide demonstrē 3 metrus garus dvieļus - “rušņikus”, kas varot būt arī 5 metrus gari. Pie ikonas atrodas melna “ļestovka” (rožkronis), melns esot dzīvajiem, balts – mirušajiem. Sveci vecticībnieki sauc “svešča”. Zemās klanīšanās neatņemama sastāvdaļa ir “područņiki”, katram jābūt saviem.

“Pirms lūgšanas vispirms iededz vaska “svešču”, tad paņem savus “područņikus”, uzliek uz soliņa vai uz grīdas. Jākrustās ar diviem pirkstiem, tad rokas liek uz “područņika” un galvu klana līdz rokām. Kad izsūdz grēkus, vajadzīgs minimums 100 zemo klanīšanos, jo grēku var atrast ļoti daudz. Sēdēt lūgšanu laikā nedrīkst,” stāsta gide. Interesanti, ka sieviešu svētku lūgšanu tērps ir melnā krāsā, tikai blūze ir balta ar sarkanu rakstu. Baltā krāsa simbolizē nevainību, sarkanā – uguni, bet melnā ir dzīvības krāsa, jo melnā krāsā ir zeme, kas dod dzīvību.

Lielā galda - Dieva delnas - galā ir tukša vieta, kur nedrīkst sēdēt, jo pret ikonu nedrīkst pagriezt muguru. Krāsns atrodas pa kreisi no durvīm. Latvijā šo krāsns veidu sauca par “krievu (bezvilkmes) krāsni”. Krāsns pamats un mute atrodas 80 cm virs grīdas, lai tajā būtu ērti gatavot ēdienu. Krāsns mūrīti izmantoja gulēšanai, bet pakrāsnē aukstajā laikā nereti turētas vistas. Kreisajā pusē no “sincēm” atrodas “aukstais gals” jeb “aukstā istaba”. “Aukstajā istabā” atradās ar izšūtiem dvieļiem - “rušņikiem” noklāts galds, uz kura novietoja nedēļai cepto maizi. Blakus “aukstajam galam” atradās maltuve, kurā ar rokas dzirnavām mala graudus, kā arī uzglabāja produktus, piemēram, kubulos sālītu speķi, biezpienu, savukārt vasarā tur uzglabāja neizmantotos darbarīkus, piemēram, stelles, ratiņus, abras.

Ja ģimenē viens ir vecticībnieks, bet otrs ir citas ticības, tad nedrīkst gulēt uz viena spilvena, bet katram jābūt savam spilvenam. Gultā gulēja sieva un vīrs, bet visi pārējie, arī vectētiņš un vecmāmiņa, gulēja uz krāsns. Muzeja ēkā ir oriģinālā krāsns. Ēdienu gatavoja čuguna podiņos. Piesta bija vajadzīga, lai pagatavotu “gulbišņikus”. “Izvāra kartupeļus ar mizu, karstus notīra, saspaida piestā, pieliek miltus, sāli, olas, samaisa. Iekšā ieliek vārītus burkānus vai skābus kāpostus un cep krāsnī. Turīgākie varēja atļauties ielikt iekšā gaļu,” stāsta gide.  

Kubulā, kurā skābēja kāpostus, gurķus, mājas kārtībā varēja arī kristīt bērnu. Ielēja tekošu ūdeni, arī ziemā, nolika pie ikonas, iededza sveces. Bērnu iemērca trīs reizes un skatījās: ja bērns izstiepās taisns, tad viss bija kārtībā; ja sarāvās līkumiņā, tad teica, ka nebūs ilgs dzīvotājs.

2005.gadā Slutišķu vecticībnieku sādžā tika uzņemti filmas “Likteņa līdumnieki” trešās daļas “Nārbuļu dēli” Sibīrijas skati.

Pievieno komentāru

Ceļojumi