Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Jelagavas novads: 1000 brīnumaugi “Vilkos”

Jelgavas novada Svētes pagasta zemnieku saimniecībā “Vilki” saimnieko Puriņu ģimene. Pamatnodarbošanās ir stādu audzēšana, bet dendrārijs ir tas pamatavots, no kura ņem sēklas un  spraudeņus. “Pavairot augus cenšamies no tiem augiem, kas mums šeit aug uz vietas, lai var redzēt, kāds izskatās augs. Vieta, kur atrodamies, ir sena. Kādreiz, pēc nostāstiem, te ir bijusi mežsarga sēta un apkārt auguši ozoli. Grūti gan iedomāties, ka Zemgales klajumā agrāk ir bijuši meži un pa šiem mežiem skraidījuši vilki, jo mūsu mājas vārds ir “Vilki”. Šo versiju gan neesam pārbaudījuši,” stāsta “Vilku” saimniece Lauma Puriņa.

Pie ieejas dendrārijā aug milzīgs bērzs. “To 1933.gadā iestādīja mans vecvectēvs Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Būdiņš. Kad iestādīja, bērzs bija pātagas kāta resnumā. Bērni mūsdienās šādu priekšmetu nepazīst, domā, ka tā ir makšķere,” saka saimniece, rādot pātagu. “Ieskatam, kas mums rudenī krīt no gaisa virsū, traukā ir visdažādākie čiekuri, rieksti, zīles: priedes, egles, sarkanā ozola, pelēkā valrieksta. Ir arī karaliskā riekstkoka jeb grieķu riekstkoka, kas pie mums gan vēl ir bērna vecumā, tāpēc tam vēl nav riekstu, bet pēc gadiem septiņiem astoņiem var būt būs kāds ēdamais rieksts arī.”  

Šogad dendrārijam atzīmējuši desmit gadu jubileju un iestādījuši desmit jaunus interesantus augus. Bet pirmais koks, ar ko viss sācies, ir divdaivu ginks. “Mēs gan nezinām, vai šis ir vīrietis vai sieviete, jo viņiem jābūt diviem, lai ražotu augļus. Protams, var ēst “Ginkgo Bilobas” tabletes, bet varot ēst profilaktiski pa vienai ginka lapai dienā. To es parasti nesaku skaļi, jo tad koks būtu bez lapām jau vasaras sākumā. Kociņš ir interesants. Varenākais šī cilts pārstāvis redzams Rīgā starp operu un Latvijas Universitāti un jau ieguvis dižkoka statusu,” stāsta Lauma.

Sākumā bijusi doma pārstādīt tos augus, kas aug tuvu mājai, jo apkārt ir ļoti daudz vecu koku. Vēlāk radusies interese kaut ko nopirkt klāt. Ir apmēram 1000 dažādi augi, ieskaitot ābeles.

“Reiz gribējām pirkt kādu dzeloņainu augu, kuram bija kaut kāds pilnīgi neizrunājams nosaukums. Saimnieks teica, ka līdz mājām mēs to jau būsim aizmirsuši, tāpēc iedeva lapu un teica, lai pierakstu. Tas nosaukums tiešām ir pierakstīšanas vērts – akantopanaks. Šogad kādā ekskursantu grupā bija kundze, kura stāstīja, ka bijusi kādā kalnu republikā un tur šos augus audzējot dzīvžogos pie mājām,” stāsta Lauma. 

Dendrārijā labi iejuties pelēkais riekstkoks, kurš ir radinieks karaliskajam jeb grieķu riekstkokam, tikai tā augļi ir mazāki. Kociņš ir Ķemeru lielā dižkoka riekstkoka bērns, izaudzēts no riekstiņa. Dzelteno jeb palso zirgkastaņu mazāk bojā mīnētājkodes, kas pēdējos gados ieviesušās. “Cīnāmies, dedzinām kritušās lapas. Ziemā barojam putnus. Dārzā dzīvo daudz zīlīšu, kuras vasarā izķer kāpuriņus. Viena zīlīšu ģimene vasarā izķer 33 kilogramus kukaiņu,” pieredzē dalās Lauma.  

Samīļojam Eiropas ciedru priedi, kuras skujas ir patīkami paglaudīt, jo tās neduras rokās. Saimniece rāda, ka šogad ir pirmais čiekuriņš, - tā ir zīme, ka priede ir iejutusies Zemgales mālainajā zemē. Mīļojamais kociņš ir arī purpura kārkls ‘Gracilis’. Pats aug, formu veidojot, nekas netiek griezts. “Iesaucām par glaudāmo kārklu,” smejas saimniece. Turpat aug īstā cidonija jeb aiva, diemžēl mūsu klimatā tā īsti nogatavoties nepaspēj. Tās, ko mēs saucam par cidonijām, ir Japānas krūmcidonijas. Kuriozs stāsts saimniecei ir par krūkli.

“Kad nopirkām, mums dārzniecībā centās iestāstīt, ka tas ir šķeltlapu bērzs. Vairākus gadus, kamēr tas auga, mēs arī visiem stāstījām, ka tas ir šķeltlapu bērzs, bet šogad skatāmies, ka tam ir ogas. Kuram bērzam ir ogas? Tad nu sākām skatīties, ka tas ir krūklis. Bet nu krūklim jau kaut kāda saistība ar bērzu ir, jo krūkli mēdz saukt arī par pabērzu. Varbūt no tā tas arī radies,” viņa stāsta.

“Vilki” ir iesaistījušies lauku tūrisma asociācijas “Lauku ceļotājs” projektā “Tradicionālo augļu, dārzeņu un dekoratīvo augu šķirņu atjaunošana. Vēsturisko dārzu tūrisms” (LatLit-181). “Vilkos” aug lielas, Laumas vecvectēva trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados stādītās ābeles, bet milzīgajam ozolam piešķirts dižkoka statuss. Lauma īpaši interesējas par senajām rožu šķirnēm. Kādu rozi viņa sauc par kūku rozi, jo tās ziedi atgādina rozes uz tortes. Bet sudrabegles ir kā piemiņa no mammas brāļa Jāņa, kurš aizrāvies ar skujeņiem. Abas egles ieaugušas no sēkliņas. Un vēl saimniecībā ir arī Latvijas zilās govis, kas iekļautas ģenētisko resursu saglabāšanas programmā.

Pievieno komentāru

Ceļojumi