Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kukšu muiža: tā senos laikos dzīvoja aristokrāti

Tukumu novada Jaunsātu pagastā atrodas Kukšu muiža. No ārpuses liekas – parasta māja, bet, ieejot iekšā, pirmajā brīdī gandrīz aizraujas elpa – interjers ir pārsteidzošs un arī antikvārie priekšmeti!

Izrādās, Kukšu muižā šobrīd atrodas viesu māja ar divpadsmit numuriem, turklāt katrai ir savs nosaukums un interjers. Ir, piemēram, romantiskā, austrumu, dārza, ampīra, Lāčplēša, saulainā istaba. Numuri ir pilnīgi atšķirīgi. Piemēram, ampīra istabā pie sienas fotogrāfijās ieraudzīsiet visu Romanovu dinastiju. Fotogrāfijas ir mazliet sašķiebušās. Vietējā darbiniece stāsta, ka viņi katru dienu tās novieto taisni, bet otrā rītā tās atkal ir šķībi greizi sagriezušās.

“Spoks ir, bet viņš nav sabiedrisks, tāpēc jūs viņu neredzat,” viņa saka un piebilst, ka viesu namā ar ēdināšanu un gulēšanu var uzņemt apmēram 60 cilvēkus. Pārsvarā šeit svinot kāzas un dzimšanas dienas. Namā ir konferenču telpa, kas vienlaikus ir arī bibliotēka. Iešuvumos uz galda redzami vācu kulinārijas žurnāli, kuri visi tiekot arī izmantoti. Ir arī oriģinālas 16.gadsimta senslāvu un sengrieķu bībeles.

Visā ēkā ir izvietotas astoņas oriģinālas pūra lādes, kurās arī šobrīd glabājot gultas veļu. Un vēl pa visu māju ir latviešu mākslinieka Edgara Vintera gleznas – vairāk nekā simts, jo mājas īpašnieka Daniela Jāna, kurš vienlaikus ir arī šefpavārs un gids, aizraušanās ir latviešu mākslinieku gleznu kolekcionēšana. 

Muižas pārvērtības
Senākās vēstures liecības par Kurzemes Kukšu muižu datētas ar 1530.gada 12.oktobri. Saimnieks stāsta, ka ir dokumenti, kas liecina - muižas vārds radies no zemes īpašniekiem brāļiem Kukiem. Sākumā ēka bijusi no koka, pēc tam pārbūvēta no akmens. 1875.gadā īpašniece gribējusi smukāku, lielāku, modernāku muižu un dabūjusi kredītu - 15 000 sudraba rubļus (apmēram 150 000 eiro mūsdienās). “Pēc rekonstrukcijas muiža aizņēma 1850 kvadrātmetrus – diezgan iespaidīgi priekš nelielas ģimenes. Un tā šī māja izskatās joprojām. Māja nav cietusi karu laikā. Īpašnieki bijuši baltvācu aristokrāti no daudz un dažādām ģimenēm. 1920.gadā māju nacionalizēja.

30.gados Valsts prezidents Kārlis Ulmanis uzdāvināja ēku kopā ar zemi vietējam uzņēmējam kā dāvanu pie Triju Zvaigžņu ordeņa. Viņš ražoja elektromotorus, strādāja šeit līdz 1945.gadam. Pēc tam šeit bija kolhoza “Zaļā zeme” grāmatvedība, kultūras nams, pasts, veikals. Kad māju atguva īpašniece, tā bija nolaista līdz kliņķim. Muižā bija apmēram 50 telpas, bet viņa varēja dzīvot vienā. Apkārt māja bija avārija stāvoklī, jumts bija caurspīdīgs, ūdens tecēja iekšā. Viņa man pārdeva šo ēku 1999.gadā. Pēc tam mums bija septiņi gadi, lai to atjaunotu un restaurētu.

Muiža ir valsts kultūras piemineklis, tāpēc nevarēja tāpat vien ko darīt. Vairākās telpās ir 18.gadsimta beigās gleznotas sienas. Mums prasīja, lai viss būtu restaurēts. Trīs restauratori trīs gadus ar pindzelīti un skalpeli notīrīja no visām sienām 11 slāņus - apmetumu, tapetes, krāsas. Tagad ir ļoti autentisks interjers - kā bija 18.gadsimta beigās,” stāsta D.Jāns.

Antikvāra kolekcija
“Viss, ko šeit redzat, ir oriģināls. Lai muiža izskatītos pēc muižas, arī interjers ir ļoti vērtīgs. Latvijā nav citas muižas ar tādu kolekciju. Mums ir daudz gleznu. Visu mūsu latviešu vecmeistaru. Daudz antikvāru lietu” ar lepnumu saka saimnieks un rāda kādu masīvu ozolkoka skapi, mudinot atvērt tā durvis, lai varētu redzēt, cik tās biezas.

“Skapis ir no vecākajām mēbelēm Latvijā - no 1680.gada. Tas ir kā seifs - sver 850 kilogramus. Man to pārdeva kāda dāma gados no Berlīnes, kad gāja pansionātā. Viņa šeit bija, teica, ka te ir laba aura. Bet vismaz reizi mēnesī viņa man zvana un jautā: “Kā iet manam skapim?” Katrai antikvārai mēbelei ir sava neliela vēsture,” saka D.Jāns.

Interjers nav vienotā stilā, izskatās mazliet sajaukts, bet viņš skaidro, ka tā arī muižā esot bijis, jo katram bija sava gaume.

“Priekštelpā ir jauna grīda un kāpnes. Lāčplēša istabā ir oriģinālās kāpnes. Lielākā daļa koka daļu aizgāja bojā, jo kolhozu laikā daudz ko sadedzināja malkā. Kolekcijās ir kristāls, porcelāns, sudrabs. 1875.gadā īpašniece uzlīmēja tapetes, kas tolaik nāca modē. Savulaik tapetes bija roku darbs, ļoti smagas, tāpēc vispirms līmēja avīzes. Tas bija labi mums, jo uz avīzēm bija datums - 1874.gads. Visas vēsturiskās krāsnis ir darba kārtībā un arī kurināsim. Tā var dabūt auru, smaržu, kā bija vecajos laikos. Un var arī neslēgt elektrību, bet iedegt sveces. Mēbeļu lielākā daļa ir no Latvijas un Krievijas. Krēsli ar gulbjiem ir no 1800.gada un nākuši no Sanktpēterburgas. Verandas ārpuse atjaunota pēc 1910.gada fotogrāfijas, bet iekšpuse nav oriģināla, jo kolhozu laikā bija nodedzināta,” stāsta saimnieks.

Uzzinām, ka persiešu paklāji ir no Irānas – roku darbs. “Tie ir ļoti solīdi un nav kaprīzi. Bet jāatceras, ka nedrīkst tīrīt ar ķimikālijām, tikai ar etiķūdeni. Ir četrus metrus garš paklājs no Francijas - roku darbs, kas radīts Obisonas manufaktūrā. Šajā manufaktūrā 18.gadsimtā tapuši 28 metrus gari un 16 metrus plati paklāji Versaļas pilij,” skaidro D.Jāns. 

Vēl viņš pievērš uzmanību kādām oriģinālām durvīm no 1720.gada. Tās ir platākas nekā mūsdienās, jo dāmām bija kuplas kleitas, kā arī zemākas, jo cilvēki agrāk bija īsāki. Uz tām ir “lauku rokoko” stila dekors. “Diezgan diletantisks kokgriezums, ko taisīja šeit pat muižā. Durvīm vienā pusē ir greznāks rokturis, jo tur dzīvoja aristokrāti. Otrā pusē rokturis ir vienkāršāks, jo tur bija saimniecības telpa. Vien puse – ui, otra puse – fui! Ekonomija!” smejas saimnieks.

Ir vērts aplūkot šo nudien no citām muižām atšķirīgo viesu namu, vienīgi jāatceras, ka iepriekš gan savs apmeklējums jāpiesaka.  

Pievieno komentāru

Ceļojumi