Ludza - pilsēta, kas senāka par Rīgu

Vecākā Latvijas pilsēta, kas minēta rakstos, ir Ludza. “Ir zinātnieki, kuri apšauba, vai hronikā minētā Lučina ir tā pati Ludza, bet kurš var pierādīt, ka nebija? Neviens. Tā ka esam senāki par Rīgu,” saka vietējā gide. Tā nu sanāk, ka pirmoreiz pilsētas vārds rakstos minēts 1177.gadā. Vēl Ludza ir īpaša ar to, ka tā ir vienīgā pilsēta Latvijā, kuras robežās atrodas pieci ezeri – divi centrā, trīs pilsētas nomalē.
Kad pērn vasarā viesojamies Ludzā, cilvēku ielās gandrīz nav. “Bet jūs taču atbraucāt un piepildījāt pilsētu! Pilsēta kļūst arvien skaistāka, cilvēku skaits samazinās. Ziedulaikos mums bija 11 500, šobrīd ir 7770 deklarētie iedzīvotāji. Lielākās darbavietas – muita un robežsardze. Robeža ir netālu. Pa vienu ielu izbrauktu uz Terehovu, pa otru ielu uz Grebņevu,” stāsta gide.

Joprojām darbojas liels uzņēmums – “Ariols”, kurš jau divdesmit gadus zināms kā pelmeņu ražotājs. Tāpat darbojas kokapstrādes uzņēmumi, attīstīta ir lauksaimniecība. “Šobrīd populārāka ir gaļas lopkopība. Stabili turas lielie zemnieki, kuriem ir tik liela teritorija kā kolhozs, tomēr strādnieku ir daudzreiz mazāk,” teic gide.


Pilsētas parks ir jauns

Ludzas apskati sākam Ludzas pilsētas laukumā. Jaunākajā vides objektā uz lieliem akmeņiem redzami visi agrākie Ludzas nosaukumi, pēdējais bijis Ļucina. “Tā kā esam robeža, tad ģerbonis arī to parāda – atslēga no lielās, vecās lādes. Kādreiz – Livonijas ordeņa atslēga, tagad tāda kā Eiropas atslēga. Mums ir savs sauklis: “Sagaidīsim saullēktu Ludzā!” – jo esam austrumos. Apkārt ir saules pulkstenis,” vides objektu raksturo gide.

Pretī pāri ielai uz muzikālā soliņa sēž muzikants ar akordeonu, pie kura, kā saka gide, visas sievietes var fotografēties, bet vīri nebūs greizsirdīgi, jo muzikants ir no metāla. Parkā atrodas brīvdabas estrāde, bērnu rotaļlaukums, dažādi interesanti vides objekti un strūklakas.

“Parks būtībā ir ļoti jauns, stādījuši 50.gados paši ludzānieši. Tā toreiz bija obligāta talka, uzņēmumi nāca. Visi gāja un stādīja, jo augļu dārzs, kas tur bija agrāk, 30.gadu beigās trakā ziemā izsala. Kara laikā tur cilvēki stādīja kartupeļus, lai izdzīvotu. Pēc kara tika iekārtots skaists parks, viens no lielākajiem Latgales mazpilsētu parkiem. Un ar ko esam īpaši – mūsu dārznieces ir tādas ļoti feinas, viņas ievedušas parkā gandrīz veselu “zoodārzu”: “zaķu” ģimenes, “vardes”,” ar humoru stāsta gide. Protams, zaķi un citi dzīvnieki ir ziedoši objekti.


Balta baznīca kalnā

Vietējā gide stāsta, ka tad, kad Ludzā uzņēmuši filmu “Pilsēta pie upes”, kādā brīdī pa ielu nesti deviņi zārki cits pēc cita. Iedzīvotājiem, kas nezināja par filmēšanu, pirmais šoks bijis briesmīgs. Filmā piedalījušies daudzi ludzānieši, viņu uzvārdi redzami arī filmas titros. Man joprojām acīs stāv filmas kadri, kuros redzams ceļš ar baznīcu kalna galā. Tieši tā Ludzā arī izskatās šobrīd – iela un Ludzas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca augstu kalnā. Skats ir fantastisks!

Pirmā baznīca Ludzā celta 1687.gadā, bet nodega. 1738.gadā uzcēla lielāko un skaistāko koka baznīcu tolaik Latvijā – ar diviem torņiem, pieciem altāriem, bagātīgu liturģisko inventāru. 1938.gadā tā nodega lielajā Ludzas ugunsgrēkā, kad, 11.jūnijā nodega puse Ludzas. Tikai 1995.gadā durvis vēra atjaunotā baltā baznīca.

Skaista ir arī 1845.gadā vēlā klasicisma stilā celtā Ludzas pareizticīgo baznīca pašā vecpilsētas centrā. Tā ir valsts aizsargājamais arhitektūras piemineklis.

Ludzā ir arī vecākā koka sinagoga Baltijā, celta 1800.gadā kā koka māja un apšūta ar sarkaniem ķieģeļiem. Tā ir viena no nedaudzajām 19.gadsimtā radītajām visvecākajām sinagogām Eiropā. 19.-20. gadsimtu mijā Ludza tika dēvēta par Latvijas Jeruzālemi, jo tolaik Ludzā 59 % no visiem iedzīvotājiem bija ebreji. Kara gados sinagoga izpostīta, bet tagad restaurēta pirmatnējā izskatā kā Ludzas Novadpētniecības muzeja filiāle ar lūgšanu telpu, modernām ekspozīcijām kinodokumentālistam Hercam Frankam (arī es atceros viņa filmu “Vecāks par desmit minūtēm”, kas ietverta Latvijas Kultūras kanonā, tajā redzama tikai bērna seja un pēc sejas grimasēm nojaušams, ko viņš tobrīd redz) un viņa tēvam Ludzas fotogrāfam Vulfam Frankam, kā arī Ludzas ebreju dzimtu likteņu ekspozīciju.
Ielā gar Mazo Ludzas ezeru 2012.gadā tika veidota “gurķu josta”, kad iedzīvotāji nesuši no mājām gurķus un likuši vienu pie otra. Palīdzējis Latvijā slavenais šefpavārs Mārtiņš Sirmais, kurš vārījis arī zivju zupu. Šobrīd par tādiem grandioziem svētkiem vēl varam tikai sapņot. Daudzviet redzamas senas mājas ar slēgtajiem iekšpagalmiem. “Ja mēs gribam saglabāt fasādi kā senos laikos, tad pilsētas dome arī piedāvā nelielu atbalstu. Bet nu, protams, tas nesedz visus izdevumus,” teic gide.

Pievieno komentāru

Ceļojumi