Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

PreiļI: Ai, podus taisu!

Kurš gan nezina skaistos Latgales māla traukus – tie atšķiras no visiem citiem, jo tiek veidoti, saglabājot seno Latgales podnieku tradīcijas. Preiļos atrodas slavenā Latgales podnieka Polikarpa Čerņavska (1923-1997) keramikas māja, kurā 2013.gadā iekārtota ekspozīcija “Mūžs virpas apļos”. Tajā var aplūkot Silajāņu keramikas meistara gan skaistos un krāsainos māla traukus, gan podnieka darbarīkus, gan uzzināt par trauku tapšanas procesu.

Keramikas mājā mūs sagaida podnieks Raivo Andersons, kurš pastāsta par keramikas attīstības vēsturi Preiļos. “Pirms P.Čerņavskis ieradās 80.gados Preiļos, keramikas te nebija, bet apmēram 20 kilometrus no Preiļiem atrodas lielākais podniecības centrs Latvijā - Silajāņi. Pa 100 gadiem 200 podnieki dzīvojuši Silajāņos. P.Čerņavskis arī ir no turienes, bet, kad viņam palika 60 gadi, viņš pārcēlās uz Preiļiem,” saka podnieks.

1986.gadā Preiļos izveidota Preiļu keramiķu kopa, lai saglabātu un turpinātu Latgales un Silajāņu keramikas tradīcijas. Senāk podnieki mālus rakuši paši, bet mūsdienās pārsvarā mālus iepērk. “Visi pērk, bet mēs rokam no zemes, kur vecie meistari rakuši. Vienam meistaram daudz nevajag – trīs tonnas uz diviem gadiem – divus reiz trīs metrus lielu bedrīti. Māls nav īpaši dziļi - 0,5 metru dziļumā, slānis arī nav biezs – pusmetru. Tur nav tā, ka ar ekskavatoru rok. Latvijā māli ir ap Līvāniem, uz Gulbenes pusi, Vidzemē, Zemgalē, bet lielākajā podniecības centrā mālus neuzrāda,” stāsta podnieks.

Ekspozīcijā aplūkojami ne tikai P.Čerņavska darinātie milzu svečturi un dažādu formu un izmēru trauki, bet izstādīti arī podnieku instrumenti. “Arī šobrīd tos visus izmanto. Uz štagara liek traukus, lai nepielīp pie cepļa dibena. Glazūrai (paļavai) kūstot, tā tek uz leju. Ja traukam apakšā nekā nav un tas stāv uz ķieģeļa, tad trauks pielīp un var turpat arī palikt. Ar šņaraku nokasa šļakačus. Latviski garāk sanāk - ar virpojamo dēlīti noņem mitro mālu. Ar pudeleiti (virpots māla trauciņš) kaisa virsū glazūru. Pirms dedzināšanas trauku aplej ar tādu kā klīsteri. Tad kaisa virsū glazūru, kas ir  paštaisīta pulverveida glazūra. Trauku ieliek krāsnī, glazūra kūst un lēnām tek uz leju. Tie noplūdumi veidojas krāsnī un krāsa arī parādās tikai krāsnī. Tad ir interesanti pašam meistaram, kā būs sanācis. Lai izkausētu glazūras un izdedzinātu keramiku, vajag 1000 grādu temperatūru, ko sasniedz 12-15 stundās. Dedzina elektriskajā vai malkas ceplī, vai gāzes ceplī, kādi arī parādās. Mums ir paštaisīts elektriskais ceplis,” saka R.Andersons.


Viņš stāsta, ka vienu sastāvdaļu glazūrai arī no zemes rok netālu no Preiļiem – tās ir kvarca smiltis. Kad tās pievieno glazūrai, sanāk tāds kā krāsains stikls virsū uz māla. Krāsas iegūst no metāla oksīdiem: dzelteno - no rūsas jeb dzelzs oksīda, zaļo - no vara, brūno - no mangāna, zilo - no kobalta. Podnieki paši jauc sastāvus, kāds kuram sanāk un patīk.

Diezgan ilgs ir trauku žūšanas laiks. “Nelielu trauciņu žāvē piecas dienas, lielāku - nedēļu vai desmit dienas, lielāku svečturi ar piecām svecēm – trīs nedēļas vai mēnesi, milzīgu svečturi - pusotru mēnesi. Jākaltē, kamēr pilnīgi sauss, tikai tad var dedzināt. Lielu svečturi liek kopā pa daļām vairākas dienas,” stāsta podnieks.

50.gados Staļina laikā podnieki skaitījās sīkražotāji, kas valstij labumu nedod. Tolaik podniekiem neļāva mālus rakt, uzlika lielus nodokļus. 50.gadu beigās parādījies mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, ko dēvē par Latgales keramikas tēvu, kurš “izvilka” Latgales keramiku uz “dzīvības ceļa”. Viņš pārliecināja, ka vajag atbalstīt šo tautas mākslu. Ir leģenda, ka viņš ar koferiem staigāja no mājas uz māju pie podniekiem un vāca izcilākos darbus. 1957.gadā Rīgā notika pirmā Silajāņu keramikas izstāde. Vēlāk Latgales trauki nokļuva Maskavā. 1977.gadā PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā P.Čerņavskis saņēma zelta medaļu. “Viens P.Čerņavska svečturis ir uzdāvināts Romas pāvestam, kad Jānis Pāvils II viesojās Aglonā 90.gados. P.Čerņavska trauki ir “aizbraukuši” uz 80 pasaules valstīm. Tas nav nekas liels tagad, jo tagad katru gadu pie mums atbrauc tūristi no kādām 30 valstīm. Bet toreiz, kad bija slēgtas robežas, tas bija liels cipars,” saka R.Andersons.  

Pievieno komentāru

Ceļojumi