Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Raunas novads: senie produkti atgriežas

Visādi sieri ir redzēti, bet noskaidrot, kas tas tāds “Zaļais siers”, jādodas uz Raunas siera ražotni, kurā top ne tikai dažādi sieri, bet arī “Zelta sviests” un makaroni visās varavīksnes krāsās. Jau izkāpjot pie ražotnes, jūtama īpatnēja smarža, kas tad arī ir interesantā sierāboliņa aromāts. 

Uzņēmums darbojas jau trīspadsmit gadus. Ražotnes īpašnieks Ilmārs Ceriņš stāsta, ka agrāk tajā vietā bijusi Raunas “Lauktehnika”.

“Nomalītē bija krūmos ieaugusi būda ar cauru jumtu, kuru es arī no krūmiem izzāģēju un izremontēju. Tur sākumā mēs ar mammu ķibinājāmies ar “Zaļo sieru”,” viņš saka un piebilst, ka ideja gan neesot bijusi viņa.

“Tolaik biju jauns čalītis - 20 ar kapeikām. Bet mana mamma Marija bija strādājusi ilgus gadus piena pārstrādes uzņēmumā - mācēja gan uzražot, gan pārdot. Un mani lēnu garu savās sliedēs ievirzīja, man pašam to nejūtot. Nu tad te nu es esmu! Man ir pašam savs neliels uzņēmums, kurā strādājam ar sievu. Mums ir divas foršas meitenes, kas mums palīdz darbos, taisa makaronus, bet tas viss biznesiņš mums sākās ar “Zaļo sieriņu”,” stāsta uzņēmējs.

Es tādu “zaļo sieru” neatceros, bet izrādās, ka tas kādreiz Latvijā bijis iecienīts.

“Viņš bija vienkārši pazudis, neviens viņu netaisīja. Marijai bija tā recepte galvā, un viņa teica: klausies, metam spēkus kopā un taisām paši savu uzņēmumu. Lai ražotu “Zaļo sieru”, vajag tikai dažas sastāvdaļas: piena olbaltumvielu masu, ko es iegūstu no vājpiena, un vēl tādu īpašu augu, ko es pats arī audzēju - sierāboliņu. Bez sierāboliņa “Zaļo sieru” nevar uztaisīt. Man pašam ir sierāboliņa lauciņš - 130 piecdesmit metrus garas vagas. Agri pavasarī iesēju sēkliņas, pāris nedēļas pirms Jāņiem āboliņš jau ir diezgan saņēmies. Tad es ar tādu vācamo, ko es pats esmu uzmeistarojis no krūmgrieža, āboliņu griežu nost. Savācam lapiņas, izkaltējam. Savācu visai sezonai, lai varētu taisīt “Zaļo sieru”. Sēklas katru gadu ievācu. Kādreiz mammai sierāboliņš auga siltumnīcas galā,” stāsta Ilmārs.

Sierāboliņa pulveris nav garšīgs, bet sieram tas dod zaļo krāsu, garšu un smaržu. “Nu tad sāku šiverēt ar “Zaļo sieru”, līdz sapratu, ka man ar vienu produktu paliek garlaicīgi. Tad nāca idejas, ka jātaisa vēl kāds siers. Tā nu ir radušies vēl divi varianti – “Ķiplociņš” un “Ar garšaugiem”. To var bērt jebkur, piemēram, uz biezpiena, salātiem, omletes. Siers dod spēcīgu garšu, bet svarīga īpašība – tas ir ļoti liess. Ja visus Latvijā zināmos sierus sakārtotu tādā kā piramīdā pēc liesuma pakāpes, tad “Zaļais siers” būtu pašā augšā (100g satur 1g tauku). Daudzi dietologi iesaka šo sieru saviem klientiem, lai palīdzētu nomest lieko svaru. Ļoti diētisks produkts un garšīgs,” stāsta Ilmārs.

Arī “Zelta sviests” (gī sviests) radies nejauši. Viņš ļoti daudz braucis pa tirdziņiem un pilsētas svētkiem, kur taisījis siera maizītes. Lai siers turētos uz maizes, vajag kaut ko pasmērēt apakšā. “Izlasīju kādā žurnālā rakstu par gī sviestu. Un tā nu tagad ražoju. Ielieku katlā sviestu, lēnām sildu neuzvārot. Olbaltumvielas nosēžas lejā, bet ūdens iztvaiko. Paliek tīrais sviests. Tas ir tas labais, tie tauki, kuri vajadzīgi,” stāsta uzņēmējs. 

Interesants produkts ir “Knapsieriņi” - tāpat un pie alus. Tās ir mazas apaļas bumbiņas, kuras jāēd pēc instrukcijas.

“Paņemam vienā rokā vīna glāzi vai aliņu, otrā rokā bumbiņu. Tad atrodam mutē, kurš ir visstiprākais ilknis, un tad graužam no tās bumbiņas nost un šaujam to “vinčuku” virsū. Un tad process var turpināties, kamēr beidzas vai nu vīniņš, vai arī sieriņš. Knapsieriņš ir ciets, bet viņš labi padodas,” pamāca Ilmārs un piebilst, ka knapsieriņus agrāk taisīja tāpēc, ka vajadzēja saglabāt biezpienu, jo nebija ne ledusskapju, ne saldētavu. Izkaltējot biezpienu varēja ilgāk glabāt.

Lai gan uzņēmums saucas siera ražotne, tajā top arī makaroni, jo, kā saka Ilmārs, makaroni ļoti labi iet kopā ar sieru.

“Pats pēc profesijas esmu pavārs un piena produktu tehnologs. Un visu laiku šajā virzienā es nepārtraukti domāju, ko varētu uztaisīt jaunu. Makaroni arī ir sens produkts, kuru mājās cilvēki ir taisījuši vienkāršā veidā - sajaucot miltus ar olu un ūdeni, izrullējot un sagriežot kādā formā. Es nejauši uzskrēju virsū makaronu mašīnītei un vienu iegādājos, nopirku olu maisiņu, miltu kastīti un sāku taisīt makaronus. Pirmie makaroni bija ar sierāboliņu, jo tā  ir mūsu ražotnes garša, smarža un tāds kā simbols. Un sanāca man zaļi makaroni. Pirms kādiem desmit gadiem cilvēki vēl nebija tik daudz ceļojuši pa pasauli apkārt un redzējuši, ka ir arī zaļi makaroni. Tirgū visi brīnījās, kā var būt zaļi makaroni, kas tas par brīnumu. Pēc tam nāca un teica: Ilmār, tev tie makaroni ir baigi foršie! Es priecājos un sapratu, ka man tie makaroni jāražo vairāk. Toreiz mēs dienā varējām uztaisīt apmēram 2 kilogramus gatavās produkcijas. Tā gadu no gada izdomāju jaunus veidus un sapratu, ka ir nejauši izdevies garšīgs produkts. Tagad ir vesels cehs, kurā pa dienu tiek saražoti 50 kilogrami gatavas produkcijas,” saka uzņēmējs.

Produkcija uzreiz tiek nogādāta veikalos visā Latvijā, jo ražotnē nav glabātavas. Turklāt makaroniem ir īss uzglabāšanas termiņš - tikai četri mēneši.

“Nevienā produktā neizmantoju nekādus konservantus, kas paildzina glabāšanas termiņu un tā tālāk. Visi ir dabīgi produkti, tāpēc ātri jāpārdod. Visi ir senie produkti, kurus es esmu atgriezis atpakaļ mūsdienās mūsdienu izpildījumā,” saka Ilmārs.  

Pievieno komentāru

Ceļojumi