Rēzeknes novads: Purvs - vistīrākā vide pasaulē!

Rēzeknes novada Nagļu pagastā atrodas Tīrumnieku jeb Teirumnīku purvs, kas aizņem 159 hektārus. 1977.gadā tajā nodibināts dzērveņu liegums, bet 2009.gadā, apvienojot 12 aizsargājamas teritorijas, izveidots dabas liegums “Lubāna mitrājs”. Teirumnīku purvā ir izveidota apmēram 800 metrus gara laipu taka, kas tūristus iepazīstina ar augstā purva ainavu, Teirumnīku ezeru un purva augu valsti. No laipas var aplūkot visus trīs purva veidus - augsto, pārejas un zemo jeb zāļu purvu.
Pa Teirumnīku purva taku dodamies ekskursijā sertificētas gides Annas Macānes pavadībā. Viņa vispirms jautā, vai kāds no mums ir bijis purvā pavasarī. “Kad ir visskaistākais laiks purvā? Tad, kad uzzied vaivariņš. Tas uzzied apmēram maija pēdējā nedēļā. Vaivariņš ir rododendru dzimtas mazākais radinieks. Tad, kad zied rododendri, tad ir jādodas uz purvu, kur zied vaivariņi. Tad purvā ir kā puķu pļavā, jo tajā pašā laikā arī spilvu pūkas ir viskrāšņākās, vispūkainākās, jo nav vēl izsējušās. Šogad gan vaivariņi ziedēja kopā ar dzērvenēm, kas parasti uzzied jūnija sākumā, uzziedēja abi divi reizē,” stāsta A.Macāne.
Teirumnīku purva vidū atrodas Teirumnīku ezeriņš. Tā platība ir 9,9 hektāri. A.Macāne stāsta, ka gar ezeriņa malu aug ļoti indīgais velnarutks. “Galvenā tā pazīme – tādas kā burkānu lapas, tikai zobainākas, ziedi ir līdzīgi kā suņuburkšķiem. Tajā ir iekšā citotoksīns – drausmīga inde, kas cilvēku paralīzē. Nagļos gandrīz pirms trīsdesmit gadiem tika atvesta kūdras krava un izgāzta pie jaunajām mājām. Cilvēki veidoja puķu dobes, turpat spēlējās bērni. Un pēkšņi viena piecgadīga meitenīte sāka ēst sakni, kas bija atvesta ar kūdru, un nomira turpat uz vietas. Arī Beļavā, Tilžā esot bijuši tādi gadījumi. Bērni visu kaut ko grib pagaršot. Es bērniem saku tā: burkānam ir jāaug dārzā; ja atrodat dabā kaut kur kā burkānu lapas, ziniet, ka tas ir ļoti indīgi un nevajag aiztikt. Drausmīga inde!” stāsta gide.
Gar purva takas malām aug kukaiņēdājs augs – rasene. A.Macāne gan saka, ka fotogrāfijā rasenes lielums ir mānīgs, jo dabā šis augs ir tik mazs kā nadziņš, - pavisam sīks. “Tā nav rasa, kas tur ir iekšā, tas ir lipīgs šķidrums. Ja kāds kukainītis notupstas, viņam pielīp kājas, tad rasenes tausteklīši to saķer, lapiņa aizveras apmēram uz trim dienām. Pēc tam atveras, bet no kukainīša ir palicis vai nu punktiņš, vai strīpiņa,” saka A.Macāne.
Īpašs ir stāsts par sfagnu sūnām. Tas ir vienīgais materiāls, kuru izmanto guļbūvē, samitrinot un ieliekot starp baļķiem, izžūstot tas izplešas. “Bet galvenais ir tā antiseptiskā īpašība. Kara laikā izmantoja uz brūcēm. Sfagnu sūnas ir visu purvu pamataugs. Ja pamataugam piemīt antiseptiskas īpašības, tad spriediet paši – purvs ir vistīrākā vide pasaulē! Otra īpašība – šis augs uzsūc apmēram 20 reižu vairāk šķidruma, nekā pats sver! Ja purvā iekāps, protams, kāja paliks slapja, jo šis augs ir piesūcies ar ūdeni. Tas izskatās sauss, bet, kad saspiež, tek ūdens. Es vienmēr padzeros un mācu arī saviem tūristiem, ka purvā vienmēr var padzerties, jo šis ir ūdens no antiseptiska auga. Noteikti šis ūdens ir tīrāks nekā Gulbenē no krāna. Piemēram, atnākam dzērvenēs, bet ūdens pudele ātri izdzeras, tad, iespiežot bedrīti sūnās, var padzerties ar plaukstu. Tas ļoti aktuāli bija kara laikā, kad purvos slēpās partizāni, kuriem bija ievainojumi. Šo augu lika uz brūcēm, tas izsūca no brūces šķidrumu. No tūristiem uzzināju, ka tajos laikos, kad nebija pamperu, sūnas izmantoja gan kā pamperus, gan kā higiēniskās paketes. Savukārt kāds sirms jūrnieks pastāstīja, kad braucis uz pusgadu jūrā, tad ņēma ūdeni no purva ezeriem un lika šo augu ūdenī. Pusgadu ūdens bijis dzidrs, garšīgs, nesaglumējis,” stāsta gide. Tāpat sfagnu sūnas varot likt uz visa kā virsū, lai labāk uzglabātu. Piemēram, salasa dzērvenes un uzliek virsū kārtiņu ar sūnām. Ļoti labi glabājoties dāliju gumi, kas apsegti ar sfagnu sūnām, jo tās uztur mitrumu un gumi neizžūst.  
Katru gadu augstais sūnu purvs uz augšu izaug par pāris milimetriem. Sfagnu sūnas izaug, nomirst, un veidojas kūdra. Purvs aug uz augšu, tāpēc to sauc par augsto. Zemais jeb zāļu purvs stiepjas iekšā ezeriņā, kurš arī par pāris milimetriem katru gadu aizaug. “Interesanti ir tas, ka noaugusi ir tikai virsējā kārta. Zem tās vietām trīs metrus un vietām vairāk ir ūdens,” saka gide un uzkāpj uz ezera malas, kura šūpojas. “Kājas grimst dziļāk, ja ilgi stāvēšu, tad izkritīšu cauri virsējai kārtai vai ar visu kārtu iegrimšu.”
Gide stāsta, ka gar ezera malu ir 4-4,5 metrus dziļš, bet ezera vidū pat ar eholoti dibenu nerāda. Rāda it kā četrus dibenus vienu virs otra. Ezerā trūkst barības bāzes, jo apkārt ir sterilais purvs. Kāds fiziķis brīnījies, kur te ir tik dziļš. Tad viņš sācis prasīt, vai kaut kur nav kāds smilšu kalns vai valnis. Un tāds ir. Tad viņš teicis, ka pēc fizikas likumsakarībām varētu būt tā, ka nācis debess ķermenis, slīpi izsitis bedri un ar triecienu izsitis valni. “Bet tas ir  noticis ļoti daudzu gadu tūkstošu laikā. Domāju, ja purvs pa pāris milimetriem gadā aizaug, tad tas ir ļoti sens. Nekas pētīts nav, bet tas tikai tāds fiziķa skaidrojums. Domāju, ka ļoti ticams,” saka A.Macāne. 

Pievieno komentāru

Ceļojumi