Rugāju novads: Sirdslieta – peonijas, flokši un hostas 1

Rugājos dzīvo piecu bērnu māmiņa Tatjana Kočāne, kura kolekcionē dažādas peoniju, flokšu un hostu šķirnes un nodarbojas arī ar to krustošanu, lai radītu jaunas šķirnes. Tatjanas dārzā aug 100 šķirņu peonijas un 136 šķirņu hostas.   
Viņa stāsta, ka peonijas aug ļoti lēni. “Pagājušajā gadā sēkliņas tika ieliktas zemē, šogad izlīda pirmā saknīte, bet lapiņas būs tikai nākamgad. Tātad vienu gadu ravējam virspusēji pa tukšo, neļaujot kaķim izkašņāt. Un tā peonija “sēž” vēl gadus četrus. Tas notiek lēnītēm, pakāpeniski, kā es saku - bērni izaug, vai tad puķe neizaugs? Man jau pagājušajā gadā ziedēja peoniju sēklaudži. Šogad vispār bija “vou!” – pašai bija prieks un pārsteigums! Tas ir kaut kāds dzinulis darboties un krustot. Pagājušajā gadā man trīs nedēļas bija izstāde, kur varēja redzēt gan agrās, gan vidējās, gan vēlās peonijas. Citur Latvijā peoniju izstādes notiek divas trīs dienas, bet es trīs nedēļas no vietas katru dienu vedu peonijas un mainīju ekspozīciju.  Šogad sakarā ar visiem trakumiem izstādes nerīkoju. Nodarbojos vairāk ar krustošanu un pievācu tik daudz sēklu, ka gandrīz jāpērk jauns zemesgabals. Ir peoniju šķirnes, kurām vispār nav nekādu “aparātu”, lai krustotu, bet daudzām ir ļoti izteiktas putekšņlapiņas. Ir šķirnes, kurām ļoti labi sēklas rodas, bet ir šķirnes, kurām “danco apkārt un dziedi melodijas”, bet sēklu nav,” stāsta Tatjana.  
Viņa saka, lai nodarbotos ar selekciju, vispirms ir jābūt materiālam, ko krustot. Audzējot peonijas, viņa novēro, kuras patīk, kādas īpašības gribētu nodot tālāk, kādas ne. Ir peonijas, kas netur savu svaru, citām ir skaista krāsa, citām – jauka smarža. “Man jau prātā dzimst doma, ko es gribu no konkrētās peonijas dabūt, un krustoju to, ko man vajag. Man ir atlasīti trīs peoniju krustojumi, kurus es audzēju par šķirnēm, bet, lai šķirni dabūtu ar vārdu reģistrā, vajag sev vismaz desmit eksemplārus. Tā noturība ir gadiem jāvēro, vai nenotiek mutācija atpakaļ, kas ļoti  izteikti ir raibziedu flokšos, kad cerā atpakaļ lien mātes vai tēva augs,” skaidro Tatjana.
Viņa ir arī milzīga hostu kolekcija. “Latvijas simtgadei citi dziedāja, citi dejoja, bet es vācu hostu kolekciju. Man drusciņ zem simta bija, domāju - nu lai ir tas simts, bet, kad saskaitīju, iznāca 136. Jaunos šāgada stādījumus hostām nevāc nost, jo tie sevi pasargās. Lielajiem lapas vāc nost, lai nevairojas gliemeži utt. Sastādu apkārt atraitnītes, jo līdz maija beigām hosta guļ, lai pavasarī būtu krāšņāk. Un tad, kad hosta mostas, atraitnītes iet gulēt,” saka kolekcionāre.
Arī rudenī vēl redzams, cik dažādas lapas var būt hostas – gan gofrētas, gan čirkainas, gan ar ļoti smaržīgiem ziediem, gan ar dažnedažādām lapām. Ir hostas, kurām ziedi ir kā tumši violetas lāsītes, kuras nekad neatveras. Ir hosta cilvēka augumā - ‘Empress Wu’, kura savu diženumu sasniedz 10-12 gadu laikā, un ir hostiņas - peļaustiņas, kuru cers ir tikai 3-5 cm augumā.  
Tatjana padalās ar noslēpumu - ja kāda hosta negribīgi aug, nedrīkst ļaut tai ziedēt. Vienkārši jākniebj ziedkāti nost. Tā atdos spēku jaunajiem dzinumiem, un tā ātrāk var pavairot. Ja nevajag ziedus, var griezt nost, būs kuplāks cers.
Tatjanai ir arī flokšu dārzs. “Rudens flokši pārsvarā ir ļoti augsti, viņiem ir bijis laiks pa vasaru izaugt un viņi tik aug un aug. Man nav daiļdārzs, bet man ir eksperimentu krustošanas dārzs, tāpēc šur tur, kur ir atstāts kāds noziedējis kāts, tas ir tieši sēklu dēļ. Flokšu dārzs daudz glītāk izskatītos, ja pārziedņi būtu nolauzti, bet, tā kā    man ir vajadzīgas sēklas, tad tas iederas manā dārzā. “Fīlingie” flokši ir visilgāk ziedošie flokši dārzā. 2002.gadā Renē van Galens pats būdams florists, radīja pirmo floksīti. Tie sāk ziedēt augusta sākumā un domāti floristikai. Ja daiļdārzā ir vajadzīgs floksis, kurš nebirst, kurš izskatās ilgi glīti, šis ir vienreizējs! Tiem nav smaržas, sēklu nav, tie ir sterili. Ir tāds pieņēmums, ka šie floksīši ir iegūti, apstarojot ar radiāciju. Vienkārša mutācija nevarētu būt tik periodiski,” skaidro kolekcionāre.
Viņa stāsta, ka tad, kad Guna Rukšāne rakstījusi grāmatu par flokšiem, viņas ļoti daudz diskutējušas. “Es stāstīju par savām kļūdām, kas man izdevās, kas neizdevās. Arī viņa saka, kāpēc mums Latvijā jāreklamē ārzemju šķirnes, ja varam veidot savas. Ražosim! Man ir jau daudz atlasītu flokšu, esmu strādājusi jau pie raibziedu flokšiem dažādos toņos. Man ir prasība, lai būtu stingri kāti, lai būtu skaistas ziedkopas, ir daudz dažādu nosacījumu, kam ir jāatbilst, lai paliktu manā dārzā. Tāpat es esmu arī šķīrusies no vairākām šķirnēm ar vārdu, kuras nu galīgi mani neapmierina. Piemēram, uzzied un izgāžas katru gadu vai ziedkopa ir nekāda. Ja flokšu krūms sāk ziedēt sliktāk nekā iepriekš, tas noteikti jāizdala. Un katru gadu vecie dzinumi jānolauž un jāmet projām. Ja ir redzamas saknītes un pie kāta asniņi, noteikti jānomulčē, jo floksis katru gadu kāpj uz augšu un jaunos dzinumus veido augstāk. Tie bargā ziemā var izsalt,” pieredzē dalās Tatjana. 

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Ceļojumi