Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Talsi: mazliet ielūkojoties senatnē

Šogad Kurzemes plānošanas reģions kopā ar kolēģiem Latvijā un Lietuvā sagatavojis jaunu tūrisma maršrutu - “Baltu ceļš”, kas iepazīstina ar kuršu, sēļu, zemgaļu senajām dzīvesvietām, pilskalniem, svētvietām un citiem objektiem. Ievērības cienīga vieta ir Talsi, jo Talsu apkārtnē ir atrastas daudzas jo daudzas senlaiku lietas, bet Talsu novada muzejā ir jauna arheoloģiska ekspozīcija ar moderniem interaktīviem elementiem.

Talsi pirmo reizi minēti 1231.gadā noslēgtajā līgumā starp Romas pāvesta sūtni un kuršu cilšu vecākajiem. 19.gadsimta sākumā Talsos bijuši 23 nami un 4 krogi. Vecpilsētā ir 19.gadsimta dzīvojamo namu apbūve un neskaldītu akmeņu bruģis ar ūdens notekreni ielas vidū. Kalnainā reljefa dēļ vairākām ēkām vienā pusē ir viens stāvs, otrā – divi stāvi.

Talsu novada muzejs atrodas Tiguļu kalnā, kas ir augstākais no deviņiem pakalniem. Kā smejas vietējie, Talsi “iekabina” Romai, kura atrodas uz septiņiem pakalniem. Divas plašas telpas trīsstāvu ēkā atvēlētas jaunajai arheoloģiskajai ekspozīcijai. “Sākām ar mamuta zobu un ilkni, kas atrasti tepat, grantsbedrēs rokot smiltis ceļu būves vajadzībām,” stāsta Talsu novada muzeja galvenā speciāliste vēstures jautājumos Inese Vempere.

Stikla vitrīnās var aplūkot 4.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras (agrais neolīts) apstrādāto dzintaru, gatavotos darbarīkus, trauku lauskas, dažādas formas un apstrādes akmens cirvīšu kolekciju. Uz sienas parādīts katram gadu tūkstotim raksturīgākais, kā arī uzņemta divu minūšu animācijas filmiņa par zveju senatnē, lai ļoti primitīvā veidā bērniem parādītu, kā tas tolaik notika.

Daudzas senās lietas atrastas kartupeļu laukos vai rokot zemi. Viens no dižākajiem savrupatradumiem ir zobens, kas trīs vietās gan ir salauzts. Uz zobena var redzēt Damaskas tērauda iekalumus. Kurši pirmie sākuši izmantot izkapti, kas tolaik skaitījies vīrieša darbarīks. “Par zivju lielumu var spriest, uzmetot acis uz kaula vai bronzas zivju āķiem,” saka I.Vempere.

Ekspozīcijā ir ļoti daudz dažāda veida un lieluma saktu no 15.-16.gadsimta. Ir dažādi dzeramo ragu apkalumi, jo tā ir vienīgā lieta, kas kuršu ugunskapos nav degusi. Svari ar atsvariņiem senos laikos bijuši tirgotāju atribūts, jo naudas tolaik nebija, tāpēc daudz ko, ko iemainīja, vajadzēja nosvērt. I.Vempere saka, ka balti ļoti par sevi rūpējušies, jo izrakumos atrastas ķemmes, dzirkles, dažādas pincetītes. Senie kurši, sēļi un zemgaļi savas mītnes cēluši upju, ezeru krastos, kur ir ūdens un var mazgāties.

Ar arheoloģiskajiem atradumiem īpaši izceļas Vilkmuižas ezers, kur pirmie nejaušie arheoloģiskie atradumi atrasti 1928.gadā. 2012.gadā Eiropas kultūras mantojuma dienās Talsu novada muzejs izveidojis ceļojošo izstādi “Vilkmuižas ezera senkapi” par Vilkmuižas ezeru kā valsts nozīmes arheoloģijas pieminekli. Ļoti daudzas izceltās senlietas attiecas uz jātniekiem. Atrasts daudz zirglietu ar sudrabu virsū, zirgi bijuši ar metāla apkalumiem, kam sudrabs virsū, kas ugunskurā ir izkusis. Atrastas ādas jostas, kas vairākās vietās sastiprinātas ar bronzas sadalītājiem, lai pie jostas visu ko var piestiprināt. Muzeja ekspozīcijā ir daudz bronzas kaklariņķu.

“Divu vienādu kaklariņķu nav,” uzsver I.Vempere. Viņa stāsta, ka senie kurši no 10.gadsimta savus mirušos - vīrieti ar visiem ieročiem, sievieti ar smukumlietām - dedzināja svētmežā vai kādā noteiktā vietā. Dažkārt tās lietiņas bija miniatūras. Tādas atrastas arī Vilkmuižas ezerā, kur senāk bijuši ugunskapi. I.Vempere stāsta, ka bieži vien vietējie iedzīvotāji, apstrādājot dārzus, atrod kādu senlietu. Kāda sieviņa pie apģērba bijusi piespraudusi 800 gadus vecu saktu.

“Mums bija liels pārsteigums, kad muzeja krājumā nonāca mantas no Dundagas puses, kur remonta laikā zem Dundagas evaņģēliski luteriskās baznīcas grīdas atrada ugunskapu atliekas: bronzas saktiņas, miniatūras ķemmītes, putniņus, jostas sadalītājus - senlietas no 10. līdz 18.gadsimtam. Zem vienas dēļu grīdas! Tātad baznīca uzcelta uz seno kuršu kapavietas,” secina I.Vempere.

Viņa saka, ka arheoloģija ir zinātne starp realitāti un “bišķīt iztēles augli, ko cilvēks izdomājis, jo konkrēti jau faktu nav”. “Mēs tikai varam pieņemt, ka tā tas ir bijis. Un katri jauni izrakumi vai nu apliecina to, kas ir bijis, vai bišķīt ienes jaunas vēsmas. Arheoloģijas zinātnē viss notiek ļoti lēnām,” saka vēsturniece.

Pievieno komentāru

Ceļojumi