Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Talsi: mēģina reanimēt Kurzemes keramiku

Ja sanāk būt Talsos, noteikti iesaku apmeklēt keramikas darbnīcu “Ciparnīca” (Tals’ keramik’). Tā darbojas apmēram deviņus gadus, un tajā strādā divi keramiķi – Diāna Dzelme un Nauris Galviņš. Viņu radītie trauki ir pilnīgi atšķirīgi no citiem un ļoti skaisti. 

“Mēģinām reanimēt Kurzemes keramiku,” saka D.Dzelme. Viņa stāsta, kad tikko sākuši darboties, bijis jāizšķiras, vai kļūt par keramiķiem kā māksliniekiem, vai arī par podniekiem.

“Mums palaimējās, ka pašā sākumā satikām podnieci Baibu Dumpi. Viņa mums tik daudz un tik interesanti stāstīja par podniecību, mēs kopā braukājām uz dažādiem muzejiem un pētījām dažādus traukus un lauskas. Podniecība mūs apbūra ar loģiku, jo ikvienam traukam, ko kādreiz cilvēki lietojuši, ir bijis savs pielietojums un noteikta funkcija, līdz precizitātei izkopta jēga: lai osiņa būtu ērta, lai krūzīte nebūtu pārāk smaga, lai bļoda nebūtu pārāk viegla, lai jebkurš trauks būtu funkcionāls, lai no kanniņas ūdens nenopilētu uz vēderiņa krūzei – tādas dažādas nianses. Izrādījās, ka šī profesija ir bezgalīga, ka ir, ko mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Tas palīdz šai lietai neapnikt,” stāsta keramiķe.

Viņa stāsta, ka konkrēti Talsi nav bijuši ļoti piemēroti podniecības attīstībai, jo vienkārši nav šajā apvidū nav atrodams labs māls. “Mēs paši pabraukājām, parakņājāmies pa visādiem karjeriem, kur ir māli. Māls mums ir ļoti skaists, maigi oranžīgi dzeltens, bet pilnīgi visur ir kaļķa izsvīdumi - ļoti kaļķains māls. Podniecībai tāds īsti nav piemērots, bet senāk traukus taisīja, kā ir, jo vajadzēja. Bija paņēmieni, kā mēģināja mālu attīrīt, bet pilnībā to nebija iespējams izdarīt. Es pieļauju, ka tas varbūt arī ir iemesls, ka šajā pusē arī pēc 2. pasaules kara, kad nobruka visa infrastruktūra, podniecība šeit neatjaunojās,” secina D.Dzelme.

Viņa stāsta, ka senāk zaļie māla trauki bijuši tur, kur tuvumā bija kalēji – varkaļi, jo zaļā glazūra tika gatavota no vara skaidiņām. Ja tuvumā bija metālkalēji, tad bija sastopami trauki ar dzeltenu glazūru, ko veido dzelzs,” viņa saka. Ļoti neparasti ornamenti ir atrodami arī uz “Ciparnīcas” traukiem. Keramiķe saka, ka tā ir rekonstrukcija ar mūsdienīgu piesitienu. Raksts ir it kā veidots ar parakstiem, bet tie nav paraksti, jo podnieki kādreiz neparakstīja savus darbus. To dara tikai tagad.

Kurzemnieku traukiem ir raksturīgi plaši ornamenti pa visu trauku. “Kurzemnieki ir arī vieni no retajiem, kuri izmanto sirsniņas motīvu. Nekur citur to neesmu redzējusi. Grūti pateikt, varbūt tāpēc, ka kurzemnieki ir ļoti intraverti, viņiem grūti dalīties savās jūtās, varbūt vīrs uzdāvina savai sievai krūzi ar sirsniņu, lai viņa pati saprot, ko viņš par viņu domā,” stāsta D.Dzelme.

Arī agrāk tāpat kā šodien podnieki bijuši ar dažādiem raksturiem, ar dažādu attieksmi pret savu darāmo, ar dažādām vajadzībām. Keramiķe saka, ka piemēram, Ventspilī var atrast ļoti greznus traukus,  jo tur blakus bija pils - podnieki redzēja tur greznos traukus un mēģināja atdarināt.  Parastajam cilvēkam trauks bija bez greznojumiem – vienkāršs un praktiski lietojams.

D.Dzelme saka, ka ļoti grūti novilkt robežas, kas skaitās etnogrāfija. “Piemēram, kad braucam uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, ir prasība vest etnogrāfiskos traukus, bet - kura gadsimta, kurš trauks skaitās etnogrāfisks? Nekad jau visi nav staigājuši vienādos brunčos, bet kopīgās iezīmes jau ir bijušas. Piemēram, Latgalē ir savi resursi, savas tradīcijas un trauki atšķiras ar glazūru,” teic D.Dzelme.

Protams, traukiem ir jābūt mūsdienīgiem, viņiem ir jābūt tādiem, lai pērk mūsdienās, jo pastāvēt var tikai no tā, ko pārdod.

“Bet to latvisko un tās zināšanas, kas mums ir, cenšamies ievīt tajā mūsdienu dizainā, lai nepazaudējas - lai ir tā atliektā maliņa reizēm, lai ir tie raksti. Mēs strādājam ar melno un balto mālu, ko iepērkam. Katram mālam ir citas īpašības. Ar katru mālu ir jāsadraudzējas, lai ar viņu strādātu. Un tas šajā profesijā ir tas jaukais. Ir jābūt pacietīgam, mierīgam, lēnprātīgam. Neko nevar uztaisīt, ja esi dusmīgs, bēdīgs, sareibis, - vienīgi mālus mīcīt,” smejas kermiķe. Mālu mīcīšana ir ļoti grūts darbs, jo pat tautas dziesmā latvietis novēl vācu kungam ellē mālus mīcīt.

“Mūsdienās ir vieglāk, jo izmantojam tehnoloģijas. Katra trauka ceļš līdz gatavībai ir ļoti garš. Izveidot formu ir pats vieglākais. Pēc tam tas jāžāvē, tad apstrādā uz virpas, tad veido osiņu, tad pieliek, tad atkal žāvē. Tad lej iekšpusē angobu, kas arī ir šķidrs māls. Tad atkal žāvē, tad rotā, tad atkal žāvē. Tad apdedzina pirmoreiz. Pirmo apdedzināšanu sauc par biskvītu. Tad trauku glazē. Tad liek ceplī dedzināt otrreiz. Pats īsākais ceļš līdz gatavam traukam, ja labi veicas, ir divas trīs nedēļas. Katra apdedzināšana vien prasa vismaz diennakti. Uz burvju mājienu nekas nenotiek. Ja tu esi iesācis kaut ko, tad tas jāpadara līdz galam, jo neko nevari atstāt pusratā,” uzsver D.Dzelme. 


Pievieno komentāru

Ceļojumi