Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Tukuma novads: nezināmā ķirbju pasaule

Tagad, kad veikalā ieraugu pārdošanā ķirbjus, palūkojos, vai tie nav nākuši no Tukuma novada Pūres pagasta zemnieku saimniecības “Kliblapsas”, kur jau gandrīz desmit gadus Ilze Venterzute audzē šīs lielās ogas. Šobrīd 30 hektāros tiek audzēti vairāk nekā 40 šķirņu ķirbji.

“Kādreiz audzējām ļoti daudz dažādus dārzeņus, bet mūsu pusē zeme ir izcili akmeņaina. Mums ir plienakmens, nevis laukakmens, tāpēc bija problēmas ar burkāniem, kartupeļiem, sīpoliem. Vienkārši tehnika netur, jo akmeņus nav iespējams nolasīt. Ir vietas, kur akmeņu ir vairāk nekā zemes. Tad sākām ievērot, ka vietās, kur ir ļoti daudz akmeņu, veiksmīgi aug ķirbji. Tā arī šī “ķirbošanās” sākās,” stāsta saimniece.

Jāsāk rakt dziļāk
2010.gadā kooperatīvs “Mūsmāju dārzeņi” uzrunājis “Kliblapsu” saimnieci, vai viņa nevēlas startēt lielveikalu tīklos ar ķirbjiem. Toreiz lielveikali mocījušies ar lieliem ķirbjiem.

“2010.gadā devos uz veikalu ar domu, ka tur būs īstās sēklas. Saprašanas nebija pilnīgi nekādas. Rudenī sapratām, ka vai nu ir tādi ķirbji, ko divi vīri uzveļ uz deķa un ienes iekšā, vai arī tādi vienādi Halovīna ķirbji, kuri man pašai nepatika, jo mīkstums tiem ir neizteiksmīgs, stiegrains, stipri bezgaršīgs, bet, protams, apēdams. Tad sākām domāt, ka jāsāk rakt dziļāk. Tā mēs lēnām sākām “apaugt” ar dažādām ķirbju šķirnēm, meklējot ceļu, kā saglabāt ilgāku tirdzniecības laiku - no augusta līdz nākamā gada jūnijam. Veikaliem nedrīkst piegādāt lielus ķirbjus. Liels ķirbis ir tāds, kas sver vairāk par desmit kilogramiem. Mēs drīkstam piegādāt līdz desmit kilogramiem, fasējumā jābūt trīs ķirbjiem,” saka saimniece. 

Sākumā nav bijis tik labas noliktavas kā tagad, kur viss ir vienkārši, sakrauts konteineros, pārskatāms, viegli dabūjams, ar autokāru pārvietojams.

“Sākumā vienkārši krāmējām krāvumos, zemie plosti bija nokrāmēti. Nedrīkstēja plauktā stumt, jo visu vajadzēja ar rokām ielikt, lai ķirbja apakša nebūtu traumēta. Bet tāpat ne vella neglabājās. Nesapratām, kāpēc. Izrādījās, ka ķirbji tāpat kā āboli ir glabājamie un neglabājamie, agrie un vēlie. Agros mēs rudenī ātri realizējam un apēdam. Ir tādi ķirbji, kas rudenī nepavisam nav gardi un glabājas līdz nākamā gada Jāņiem. Gluži vienkārši ķirbjiem tāpat kā āboliem ir dažādas garšas, dažādi pielietojumi, dažāds izskats un forma. Interesanti, ka vienai ķirbju šķirnei var būt dažādi nosaukumi,” skaidro I.Venterzute.

Cept var visus ķirbjus
Viņa uzsver, ka cept var pilnīgi visus ķirbjus, bet nevajag censties nomizot to, ko nevar nomizot.

“Hokaido ķirbis ir cepamais ķirbis. Tas ir pirmais, ko es ieteicu, ka ir ļoti garšīgs, var pildīt. Vispār ķirbjus vajag cept, nevis vārīt. Cep ar visu mizu un necenšas nomizot to, ko nevar nomizot. Viss sākās ar Hokaido ķirbi, bet nu esam “apauguši” ar daudz šķirnēm. Lielāki ķirbji būs svētkiem, mazāki - mazām vakariņām. Hokaido ķirbis ir japāņu ķirbis, garšo kā cūku pupas. Japāņiem tas ir ierakstīts UNESCO mantojumā tāpat kā mums pelēkie zirņi,” stāsta saimniece.

Pelēko ķirbi latvieši esot nokristījuši par riekstu ķirbi, bet I.Venterzute uzsver, ka ir ķirbji, kas vairāk garšo pēc riekstiem.

“Šis ķirbis būs vislabākais zupā, biezeņos, kūkās. Kā es parasti saku: ko tad mazam bērniņam pašu pirmo iedot? Dodiet riekstu ķirbi - nebūs ne par saldu, ne par sausu, ne par uzbāzīgu, ne par stiegrainu. Ļoti labs zelta vidusceļš. Griežas stipri grūti, tāpēc nevajag mēģināt nomizot to, ko nevar nomizot. Izcepam ar visu mizu un tālāk jau izņemam no mizas, spiežam biezeņus un darām visu pārējo. Starp citu, arī zupā ļoti garšīgs ķirbis ir nevis savārot, bet izcepot. Ķirbi izcep, sablenderē, liek klāt kokosriekstu pienu, attiecīgās garšvielas, cik nu pikantu zupu grib,” iesaka ķirbju audzētāja.

Viņa stāsta, ka arī ķirbju šķirnes ir agrākas un vēlākas, siltmuprasīgākas un izturīgākas pret aukstumu. “Šovasar siltuma nepietrūka, viss bija ļoti skaisti, bet izrādās, ka arī bez ūdens daudz kas neizaug. Bet šogad ķirbis ir atbraucis mājās visgatavākais no visām sezonām. Noliktava ir vistukšākā ar vismazāko ražu sausuma dēļ, bet ķirbji ir ļoti gatavi,” secina I.Venterzute.

Ķirbis ir siltummīlis
Pasaulē ļoti populāri ir sviesta ķirbji. Sviesta ķirbis ir viens no tiem ķirbjiem, kas ļoti mīl siltumu. Mums vasaras ir tādas, kādas ir, tāpēc daudzas ķirbju šķirnes pie mums nemaz nevar izaudzēt, jo pietrūkst siltuma.

I.Venterzute stāsta, ka muskatķirbis ir slapjāks, labi marinējas, var likt zupās, cept un ēst zaļu. Ir kāds zaļš ķirbis, kas rudenī negaršo ne pēc kā, bet gaida pavasari, kad nokrāsojas bēšā krāsā.

“Martā, aprīlī tas brauc uz veikalu. Rudenī ķirbis ir ļoti ciets, sauss. Glabāšanas laikā no tām ķeskiņām viss mitrums saiet ķirbī un vidū paliek tādi kā smalki zīda diedziņi, iekšā ir tikai sēkliņas bez ķeskiņām. Pavasarī ķirbis kļūst ļoti garšīgs,” stāsta saimniece.

Ķirbis, kas atgādina mušmiri, ir “turku turbāns” jeb Tibetas veselības ķirbis. “Vispār jau visi ķirbji ir veselīgi. Neteikšu, ka šim būtu kaut kas citādāks, bet ļoti garšīgs tas ir izcepts uz pannas. Cep tikai cepuri, jo apakšā ir sēklotne. Sagriež, nemizo, ko nevar nomizot. Būs kā cepts kartupelis. Savukārt spageti ķirbi griež uz pusītēm, liek cepeškrāsnī. Tad sakasa makaronos, kas negaršo ne pēc kā. Garšos pēc tā, ko uzliksiet virsū, bet ķirbis ēdienam dos sātīgumu. Ja ķirbi pievieno zupām, mērcēm vai kādam citam ēdienam, viņš dod milzīgu sāta sajūtu,” stāsta I.Venterzute.

Viņa saka, ka vēl īsti nav sapratusi, kā kailsēklu ķirbim izaudzēt normālas sēklas. Divus gadus esot bijušas par zaļu, bet šogad sēklas pārgatavojušās un vienā otrā ķirbī jau sākušas dīgt. Bet sēklas esot izcili garšīgas un, labi nomazgājot un izžāvējot, neesot sīvas. Arī Halovīna ķirbi var ne tikai izgrebt, bet arī izvārīt zupā un neviens pat nepateiks, ka tas ir Halovīna ķirbis. Neēdams tas nav, bet ķirbju audzētāja saka, ka ir daudz garšīgāki ķirbji. Arī banānķirbi viņa izaudzējusi krāsas un formas dažādībai, jo ķirbis ir sauss un pēc banāna nepavisam negaršojot. Taču varot cept, gatavot biezeņus, likt zupās – pielietojums esot plašs. Ozolzīļu ķirbi veikalā tirgojot kā svaigēdamo ķirbi, jo tas esot ļoti gards svaigs un tam esot izteikta lazdu riekstu garša, vienīgi tas esot sauss. Pudeļķirbis ir jāžāvē. Kad nokasa zaļo mizu, tas kļūst vienkrāsains - bēšs. Daudzviet ļoti populārs dekorācijai. Ja sakalst, viņu nav iespējams saplēst, jo ir ļoti ciets.

“Visus ķirbjus audzējam tikai un vienīgi no stādiem un pēc tam stādām uz lauka. Sējot šie siltummīļi Latvijas apstākļos neienākas. Viņi nesadīgst, jo nevar pavasarī nodrošināt 20 grādu temperatūru. Protams, varētu segt, bet tad lauks nekad neizveidotos vienmērīgs. Ķirbju laukā nezāles nemiglojam, visu tikai rušinām ar traktoriem - rindstarpas, ap ķirbjiem. Ravējam stipri maz. Aprīļa beigās sēj, tad stāda, kad beidzas salnas. Rudenī ražu sākam vākt jau augusta sākumā,” stāsta ķirbju audzētāja.   

Reizēm ķirbī iekšā sēklas sadīgst. I.Venterzute skaidro, ka ķirbim jau nekādas vainas nav, vienkārši sēklas atmostas un ir gatavas augt. Piemēram, ja veikalā daudzreiz ķirbi apgroza, sēklas mostas. Bet rūgts ķirbis var būt arī bez sēklu sadīgšanas. Tā jau esot kaut kāda infekcija, ko nevar nokontrolēt ne ar aci, ne ar smaržu, bet tas nav no tā, ka sēklas dīgst.

Parasti saimniecībā novācot apmēram 800 tonnas ķirbju, bet šogad raža esot tikai apmēram 500 tonnas. Taču ķirbji ir ļoti gatavi, tāpēc ir lielākas iespējas, ka labāk glabāsies un mazāk ķirbju aizies uz lopbarību un sabojāsies. Lai ķirbis labi glabātos, jābūt temperatūrai virs 12 grādiem un 70 procentu mitrumam. Vislabāk ķirbji glabājas augšējos plauktos.


Pievieno komentāru

Ceļojumi