Viļaka: Ziemeļlatgales pērle mirdz arvien spožāk 3

Nezinu, no kā tas atkarīgs, bet ir baznīcas, kurās gribas pavadīt ilgāku laiku. Pēc manām izjūtām tāda ir arī Viļakas Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca, kas apbur ar savu īpašo noskaņu un majestātiskumu. Ne velti to sauc par Ziemeļlatgales pērli.

Baznīca par grāfienes Alīnes Lippe-Lipskas līdzekļiem būvēta no 1884. līdz 1890.gadam. Inženieris Florians fon Viganovskis to būvējis neogotikas stilā ar 46 metrus augstiem torņiem. Tās būvniecībā izmantoti vietējā meistara Ikera sarkanie ķieģeļi, savukārt to sastiprināšanai vietējie iedzīvotāji nodokļa vietā nesuši vistu olas. 1891.gada 13.janvārī baznīca tika iesvētīta un šogad svinēja 130 gadu jubileju. Lai gan karu laikā baznīca stipri cietusi, tā ir atjaunota un arī šobrīd pārsteidz ar savu varenību – tajā var ietilpt 2500 cilvēku.

Prāvests Guntars Skutels Viļakā kalpo jau četrus gadus un uzsver, ka Ziemeļlatgales pērli vajag spodrināt, daudz kas ir darīts un izdarīts. Pērn rudenī mēs bijām pirmā grupa, kas iegāja baznīcā pa jauno bruģi. “Te bija tāds cementa uzlējums, bet šie akmeņi bija apakšā. Praktisku iemeslu dēļ mēs nevarējam šeit likt tikai akmeņu ceļu, jo tad jūs mani sūdzētu tiesā, īpaši ziemas vai lietus laikā. Bet simboliski mēs atstājām tādas divas līnijas, kas parāda, kā kādreiz cilvēki gāja pa šādiem akmeņiem,” teica prāvests Guntars.


Muižkundzes taciņa

Izcērtot egles, kas apdraudēja dievnama logus, viņš ievērojis interesantu akmeņu klājumu. “Ja akmeņus nekopj, paiet gads un sāk virsū augt zālīte, pēc tam jau zemīte un kultūrslānis. Velkot egles, mēs atradām ļoti daudz akmeņu vidus dārzā. Es tā padauzu, padauzu – interesanti: tur nekā nav, bet akmeņu klājums! Paroku – akmeņi tā forši salikti. Bet neviens kopš astoņdesmitajiem gadiem nebija pieminējis, ka tur būtu bijusi stidziņa. Kad jau atrakām un mēģinājām uzstādīt, kā kādreiz tur bija, tad cilvēki sāka teikt: jā, jā, es atceros, ka tur bija stidziņa. Bet tā ir ļoti vēsturiska – pa to taciņu staigāja šīs baznīcas cēlēji – muižkungi, it īpaši Alīna Lippe-Lipska. Viņa noteikti būs mums piemiņā (uz 18.novembri taciņa tika atjaunota!),” stāstīja prāvests.


Saule vitrāžu logos
Arhitekts Viganovskis ir uzbūvējis četras līdzīgas baznīcas – vēl Līksnā, Rēzeknē, Rīgā. Rīgas Svētā Franciska baznīcā interjers atšķiroties tikai ar izmēriem un nedaudz krāsojumu, bet galvenais – ar logiem. “Man ļoti patīk atrasties baznīcā, kad saulīte spēlējas caur vitrāžu logiem. Šī ir tā īpašā baznīca, kurā ir vitrāžas, bet tās ir daļējas. Pilnās vitrāžas rada nedaudz jau tumsu, kas kontrastē un ne sevišķi rada labpatiku. Mums ir daļējās vitrāžas – viss ar sauli pilns! Šeit es rodu mieru, spēku, prieku! Es esmu moderns garīdznieks. Manā laikā pirmajos divos gados centāmies ļoti atjaunot vitrāžas, jo kopš 2004.gada bija uzsākts projekts. Katru gadu atjaunoja pa vienai vitrāžai vai pa pusvitrāžai. Mums paveicās – mēs četras sāniskās atjaunojām un piekto – rozetes logu. Palika apakšā virs durvīm mazās vitrāžas (gada nogalē arī šīs vitrāžas atjaunotas!). Kad nāca 100 gadi Latvijai, nolēmām, ka mēs, draudze, dāvināsim vienu vitrāžu – izgaismotu un ar modernu tehnoloģiju. Gaisma top no mana telefona un mainās toņos – sarkana, violeta, dzeltena, zaļa, zila. Un tas mainās atbilstoši baznīcas liturģiskajam gadam: gavēnis – sarkans, advents ir violets, Lieldienās ir gaišs vai zelta. Kad ir sarkans, reizēm es saku, ka tad es esmu dusmīgs. Gaismas domāts skatīties no ārpuses: tās ieslēdzas, kad satumst, un deg līdz pusnaktij. Pēc pusnakts visiem jāiet gulēt. Protams, 24.decembrī deg visu nakti un ir vēl dažas interesantas instalācijas – “ballējam, neguļam”, kā saka,” jokojot sacīja prāvests Guntars.
Senāk muiža bijusi slavena ar mežiem. Iespējams, tāpēc arī deviņus metrus augstais altāris ir no ozolkoka. “Un otra interesanta lieta, kas gan nav uzstādīta, ir stāvpulkstenis – 130 gadus vecs. Cerams, atjaunosim. Un, izrādās, mums ir arī garīdznieka tērps, kura dažiem diegiem ir 300 gadi,” piebilda prāvests.
Īpašs stāsts ir par sānu altārī esošo gleznu, kas ir aizsegta ar citu. Apkārt Dievmātes ikonai līdzīgi kā Aglonas bazilikā ir votas. “Šī Dievmāte izglāba šo baznīcu, jo, kad to uzcēla, cilvēki negribēja nākt, jo tā bija liela, auksta. Un garīdznieki nolika šo gleznu baznīcas vidū, bet vēlāk izdomāja sistēmu, ka, lūk, oriģinālo gleznu atvērs un aizvērs. Saistībā ar Covid-19 mēs pielikām motoriņu, lai nav ar roku jāver oriģinālā glezna,” stāstīja prāvests.
Turpat blakus atrodas interesants svečturis, kas it kā neiederas baznīcā. To baznīcai uzdāvinājis Kanādā dzīvojošais novadnieks mākslinieks Eduards Spravņiks. Šo svečturi baznīcā lietojot svētkos.
Vēl piebilstams, ka baznīcā ir fantastiska akustika. Tajā ir bijuši, piemēram, Raimonda Paula, “Suitu sievu”, Ilonas Bageles koncerti, bet Dainis Skutelis šeit pats izbaudot koncertu un vienmēr dziedot bez mikrofona.

Pievieno komentāru

Komentāri 3

vana siga

Esmu bijis. Kolosāla arhitektūra. Uzcelta jau pirms Rēzeknes galvenās kat. bazn. Un vispār- Viļakā vēl ir arī luterāņu dievnams un pareizticīgo baznīca. Sakrālo celtņu tūrisma mīļotājiem iesaku apmeklēt Viļaku.

pirms 15 dienām, 2021.02.21 15:10

Kaimiņš

Un Baltais briedis..

pirms 11 dienām, 2021.02.25 15:00

Ceļojumi