Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Zilupes novads: elpu aizraujošā Latvijas nomale! 2

Kad draugu pulciņš mani aicina uz Pasieni, man vispār nav ne jausmas, uz kuru pusi tas ir.  Pie Zilupes - saņemu atbildi. Ak, Dievs, šitā pasaules mala! Taču ne brīdi pēc tam nenožēloju, kas esmu redzējusi tādas Latvijas pērles. Un arī ceļa gabals nemaz tik garš neizrādās – tikai kādi 200 kilometri, ko diezgan regulāri mērojam Rīgas virzienā.

Aglonas bazilikas māte
Pirmais negaidītais kultūršoks ir Pasienes baznīca. Necila apkārtne un pēkšņi - divi augsti, balti torņi iesniedzās debesīs! Pasienes baznīca no ārpuses atgādina Aglonas baziliku. Vēlāk gide Ilga Ivanova tā arī saka, ka Pasienes dievnams tiek dēvēts par Aglonas bazilikas māti. Pasienes dievnams, nenoliedzami, ir viena no skaistākajām sakrālajām tā dēvētā poļu baroka stila celtnēm Latgalē. Vēl vairāk elpa aizraujas, kad ieejam baznīcas iekšpusē un ieraugām grezno interjeru: rozā krāsā apgleznotos griestus, apzeltītās svētbildes un neskaitāmas eņģeļu figūras ar apzeltītiem spārniem. Eņģeļi ir tiešām apbrīnojami - katram ir sava sejiņa ar mīmiku, žestiem, kuros katru reizi var ieraudzīt ko jaunu. Baznīcai caur gadu simtiem ir izdevies saglabāt oriģinālo interjeru. Rozā krāsas griestu gleznojumi ir īpaši, katrs no tiem ir ar savu stāstu un savu mācību. Kā mākslas darbi ir altāri, kancele.

Baznīca atjaunota pirms vairāk nekā desmit gadiem, un vislielāko ieguldījumu te devuši tieši paši pasienieši, precīzāk, novadnieki, kas izklīduši pa visu pasauli. 

 
Kā iespējams, ka šādā nomaļā vietā tapis tik vērienīgs dievnams? “Tagad tā ir maza vieta, bet 18.gadsimtā draudzē vien bijuši 8000 cilvēku. Tolaik Zilupe vēl pat nebija dibināta,” stāsta gide.

Sākumā bijusi koka baznīca, kas nodegusi. Tagadējā mūra baznīca iesvētīta 1761.gadā. Dievnama celšanā esot iesaistījušies vietējie amatnieki. Piemēram, esot tāds stāsts, ka katru dienu veidota vairākus kilometrus gara dzīvā ķēde no ķieģeļu dedzinātavas līdz baznīcas celtniecības vietai, kur cilvēks cilvēkam nodeva ķieģeļus. “Redziet, cik daudz bija cilvēku mūsu pusē!” secina gide. Viņa uzsver, ka Pasiene ir bijusi liels garīgais centrs, un dominikāņu ordeņa mūki daudz devuši tautas izglītībā, mācījuši apdāvinātākos dzimtzemnieku bērnus. Mums vēl ir ekskluzīva iespēja pa mazām, šaurām kāpnītēm nokļūt pie Dievmātes altāra un dzirdēt lūgšanu dziesmu ar pašas Ilgas sacerētiem vārdiem latgaliski.

Kā Itālijā!
Garīgi sastiprināti no redzētā un dzirdētā, mēs sekojam gides ieteikumam un dodamies uz “padsmit” kilometrus attālo Vecslabadas ciemu Istras pagastā: tas mums esot jāredz, jo tad mēs zināšot, kas ir īsta Latgale. Līkumojam pa grantētu meža ceļu, un navigācija telefonā rāda, ka esam pavisam tuvu Krievijas un Baltkrievijas robežai. Beidzot nonākam uz zemes strēles, kurai abās pusēs ir ezeri, kaut no ceļa tikai vietām redzamas zilas acis, jo pārsvarā malas aizaugušas ar krūmiem.

Izbraucam pie norādes, ka esam īstajā vietā – Vecslabadā. Tad gan uz mirkli liekas, ka esam ceļojuši laikā - viena iela ar skaistām vecās koka apbūves mājiņām, pilnīgi neviena cilvēka un ielas galā pareizticīgo dievnams. Mums jāatrod Tiškova kalns, no kura tad mēs Latgali ieraudzīšot. Un turpat jau vienīgās ielas malā tas ir. Necilā taciņa uz to ved kā uz piemājas dārzu, bet kāpjam augšā. Un atkal aizraujas elpa - jau kuro reizi šajā dienā! “Kā Itālijā!” nosaka kāds no ceļabiedriem. Un mēs piekrītoši klusējam un baudām pārsteidzošo ainavu, kā apdzīvotā vieta iekārtojusies uz nelielās zemes strēles, kuru ieskauj gleznaini trīs ezeri - Istras ezers, Audzeļu ezers un Dziļezers ar savām skaistajām salām.

Tikai vēlāk izlasu, ka Istras ezera Panu salā savulaik sastādītas retas koku šķirnes un nometināti zivju gārņi, to esot iecienījuši mākslinieki, kultūras elite no Krievijas un citurienes. Arī pareizticīgo baznīca esot starp Latvijas skaistākajām šāda veida pareizticīgo celtnēm gan arhitektūras, gan mākslinieciskās apdares ziņā. Tātad būs jāaizdodas vēl kādu reizi! Vienīgi, vaicājot tuvāko ceļu uz Ludzu, sieviete vietējā bibliotēkā nesaprata nevienu vārdu latviski...     
    

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Ceļojumi