Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzīvot skaisti jeb piešķirt krāsas ikdienai

Kurš gan teicis, ka sauklis “Dzīvot skaisti” ir attiecināms tikai uz sabiedrības “krējuma” ballītēm. Arī ierindas cilvēkam dažreiz ir jāļaujas iegribai ikdienas pelēcību kliedēt ar kādu krāsas akcentu. Ja ir vēlme un iespējas, tad dzirkstošāku un interesantāku dzīvi var padarīt, arī dažādojot pavisam vienkāršu pusdienu maltīti.

“Pusdienās būs piena zupa!” Patiešām grūti iedomāties, kurā ģimenē šāds paziņojums radītu interesi vai vēl vairāk – pārsteigumu. Pieļauju, ka dažkārt pat varētu sākties protesti.

Bet... Tikai neliels atraktīvs stāsts, un maltīte jau iegūst pavisam citu noskaņu. Šādu stāstu savā meistarklasē nodemonstrēja populārais šefpavārs Haralds Saušs no Rīgas. Viņš gatavoja “Zilās govs piena zupu” ar čili, ingveru un Raunas siera ražotnē tapušajām nūdelēm. Vidzemē, Blomes pagastā, zemnieku saimniecībā “Bārdiņas”, kurās saimnieko Ilze un Igors Koljučenko, starp ierastajām piena devējām ir arī septiņas zilās govis. Protams, ka šīm govīm piens ir tāds pats balts kā citām, arī garšas ziņā tam būtiskas atšķirības nav, bet teika, kas pavada šos dzīvniekus, ļauj radīt šovu ikdienā.

Teika stāsta, ka Kurzemē, Kolkas­ragā, kādreiz bijušas pļavas, auguši lieli ozoli. Tur pļavās nāras ganījušas govis, kas visas bijušas zilas. Nāras ieraudzījušas, ka pa kalna galu staigā kāds vīrietis, un viena teikusi otrai: “Grieta, dzen govis jūrā!” Visas govis tūlīt sadzītas jūrā, bet viena palikusi uz sauszemes.

Citā teikā līdzīgs stāsts. Skaistas meitas iznākušas no jūras un katru dienu kāda saimnieka pļavā ganījušas savas govis. Saimnieks licis dzīt govis projām, bet septiņas atstājis kā maksu par noganīto pļavu.

Tā Kurzemes pusē vēl joprojām piejūras pļavās var sastapt jūras govis. Kā izrādās, tās mīt arī Vidzemē, bet visvairāk – Blomē, Koljučenko saimniecībā. Dažas ir manītas arī citos ganāmpulkos.

Līdzīgi kā ar šo ēdienu, kura “pievienotā vērtība” ir stāsts, H. Saušs iesaka nobaudīt  raunēniešu piedāvātos krāsainos makaronus.
Vieglā sālsūdenī novārītus makaronus viņš iesaka papildināt ar dažādiem akcentiņiem: sarkanos – ar kubiņos sagrieztām vārītām bietēm, zaļajiem zirnīšiem un kādu diļļu lapiņu, zaļajiem bagātīgi var likt klāt zaļos zirnīšus, brokoļus, spinātus un rotāt ar mandarīna daiviņu,  bet oranžajiem – vārītus rīvētus burkānus, tomātus, rīvētu sieru. Jāpiebilst, ka papildinājumos katrs var brīvi improvizēt. Šādi pasniegts ēdiens vispirms jau būs vizuāls baudījums. Izmēģiniet palutināt savus mājiniekus!

Noslēgumā vēl kāds brīnumains ēdiena pasniegšanas veids, kuru varēja vērot jau citā meistarklasē, kas norisinājas Rīgā. Šis gan nebūs parastā ēdienreizē un pat pieticīgākā svētku reizē to uz viesību galda diezin vai ieraudzīsim, bet tas nebūt nenozīmē, ka nevaram patīksmināties, kā prasmīga meistara rokās parasts siera ritulis pārtop mākslas darbā. Pasaules karvinga (augļu, dārzeņu, ledus, koka un akmeņu dekoratīvās griešanas māksla - red.) čempionāta sudraba medaļas ieguvēja Vita Bruzgiene no Kauņas spēj siera rituļus pārvērst rozēs, krizantēmās, ornamentu joslās.

(Raksts no "Dzirksteles"arhīva)

Pievieno komentāru

Ēdamprieki