Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Atskatoties uz Latvijas Republikas un Svētā Krēsla attiecību vēsturi

Sagaidot pāvesta Franciska vizīti Latvijā 2018. gada 24. septembrī, piedāvājam ieskatu Latvijas Republikas un Svētā Krēsla diplomātisko attiecību vēsturē, kas aizsākušās 20. gadsimta 20. gados.   

1919. gada augusta beigās uz Vatikānu izbrauca Latvijas diplomātu delegācija, kuras uzdevums bija lūgt Latvijas valsts atzīšanu, Rīgas arhibīskapijas atjaunošanu un latviešu tautības garīdznieku iecelšanu arhibīskapa amatā.

Delegācijas sastāvā bija Ārlietu ministrijas juriskonsults Hermanis Albats (Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs pie Svētā Krēsla – iecelts 08.06.1925., akreditējies 27.12.1927.

– 1940. gada oktobris) un Latvijas valdības un arī Rīgas bīskapa kūrijas pārstāvis Jāzeps Rancāns (speciālais sūtnis pie pāvesta iecelts 03.10.1919.)

1921. gada 10. jūnijā Svētais Krēsls atzina Latvijas valsti de iure.

Svētā Krēsla pārstāvji Latvijā līdz 1940. gadam bija:

- Antonīno Cekīni (Antonino Zecchini) – internuncijs 01.06.1926.–29.01.1929., nuncijs 29.01.1929.–03.1935.

- Antonino Arata (Antonino Arata) – nuncijs no 14.11.1935.–24.08.1940.

 1922. gada 30. maijā Latvijas Republikas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics un kardināls Pjetro Gaspari (Pietro Gasparri) parakstīja Latvijas un Svētā Krēsla Konkordātu, kas bija pirmais šāda veida līgums pēc Pirmā pasaules kara starp Svēto Krēslu un jaunajām valstīm.

1938. gada 25. janvārī Latvijas Republikas ārlietu ministrs Vilhelms Munters un kardināls Eudženio Pačelli (Eugenio Pacelli) parakstīja Latvijas un Svētā Krēsla Konkordāta papildinājumu.

Pēc Latvijas okupācijas padomju valdība 1940. gada 13. augustā paziņoja Svētajam Krēslam par diplomātisko attiecību pārtraukšanu un 24. augustā no Rīgas izraidīja pāvesta nunciju. Svētais Krēsls nekad netika atzinis Baltijas valstu inkoporāciju PSRS sastāvā un uzskatīja, ka diplomātiskās attiecības ar šīm valstīm ir pārtrauktas tikai uz laiku.

Kopš 1940. gada nunciatūras Baltijas valstīs tika iekļautas oficiālajos Svētā Krēsla diplomātisko pārstāvniecību sarakstos.

Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Svēto Krēslu atjaunotas 1991. gada 1. oktobrī.
2000. gada novembrī Rīgā tika parakstīts "Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgums", kurš aizstāja 1922. gadā parakstīto Konkordātu starp Latviju un Svēto Krēslu, kā arī saglabāja ar Konkordātu iegūtās tiesības.


Latvijas Republikas vēstnieki pie Svētā Krēsla pēc diplomātisko attiecību atjaunošanas:

-          Aija Odiņa (17.09.1993.–07.04.1998., rezidēja Rīgā),

-          Atis Sjanīts (07.04.1998.–05.05.2003., rezidēja Lietuvā),

-          Alberts Sarkanis (05.05.2003.–23.11.2009., rezidēja Polijā),

-          Einars Semanis (23.11.2009.–15.10.2015., rezidēja Polijā un Latvijā),

-          Veronika Erte – 16.10.2015. Vēstnieces rezidences vieta līdz 2017. gada 27. augustam bija Rīga, tagad – Vīne, Austrija.

 Pāvesta svētā Jāņa Pāvila II pastorālā vizīte Latvijā 1993. gada 8.–10. septembrī bija vēsturisks notikums ne tikai Latvijas katoļu dzīvē, bet visas Latvijas vēsturē. 

Savukārt 2016. gada 11.–13. maijā norisinājās Svētā Krēsla Valsts sekretāra kardināla Pjetro Parolina (Pietro Parolin) oficiālā vizīte Latvijā, atzīmējot Latvijas un Svētā Krēsla diplomātisko attiecību atjaunošanas 25 gadus un 95 gadus kopš Svētais Krēsls atzina Latviju de iure.

Pievieno komentāru

Interesanti