Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Lejasciemā reibina simtiem peoniju smarža 1

„Katra jauna šķirne man ir īpaši mīļa, bet ir arī īpašas šķirnes, piemēram, ‘Mātes izvēle’, kas ir ļoti skaista. Balta, ziedlapiņas kā no porcelāna, bet tā vēl nezied,” stāsta Guna.

Vidēji šķirnes peonijas stāds maksā 30-40 eiro, bet ir, protams, lētāki un arī dārgāki. Šogad viņa iegādājusies jaunas šķirnes - ‘Mimī’, ‘Admirālis’ un ‘Blondā vīzija’, kurām pagaidām ir tikai nelieli zaļi stādiņi. ‘Blondā vīzija’ ir īpaša, tāpēc stāds maksā 120 eiro.

„Selekcionāre, no kuras stādu iegādājos, uzsvēra, ka šīs tāpat kā citu šķirņu peonijas ir mūsu zāles. Bet zāles maksā dārgi! Un dzīvot gribas. Padomāju – loģiski,” atklāj G.Jundze.

Ziedu skaistums – zāles. Izklausās neticami? Tomēr domas un sapņi par peonijām ļāva Gunai aizmirst un it kā neredzēt grūto un netīro, kad viņa strādāja teļu fermā.

„Auksts, dubļi, rokas salst, nekā romantiska, bet es strādāju un domāju par to, kā ziedēs manis stādītā ‘Sara Bernar’, baiļojos, vai nenosals. Tas nekas, ka man auksti. Galvenais – lai puķes nenosalst. Un nenosala!” ir gandarīta Guna.

Peonijas nezied visas reizē, bet ir viens brīdis, kad kuplās sprogainās galvas vējā šūpo vairums – pirmās vēl nav noziedējušas, bet vēlākās šķirnes savas ziedkopas jau atvērušas. „Tā varētu būt šī nedēļa,” pieļauj Guna.

Vienu gadu G.Jundze ekonomēja un neiegādājās jaunus peoniju stādus, bet pēc tam nolēma nekad vairs tā nerīkoties. „Bija vajadzīgs remonts, un teicu – labi, lai būtu ekonomiskais gads, nepirkšu stādus. Pavasarī un vasarā noturējos, bet rudenī ekonomija bija tā piegriezusies, ka nopirku 18 vai 19 stādus. Labāk normāli iegādāties 7-8 stādus gadā,” skaidro Guna.

Atzīstas peoniju atkarībā
Kad pirms gada iznāca par puķu karali dēvētā Aldoņa Vēriņa grāmata ”Peonijas”, G.Jundze to uzreiz iegādājās. Grāmatā atrodamas 405 autora ieteicamākās peoniju šķirnes ar attēliem. Tās ietekmē peonijas, kurām ir tik dažādas formas un plašas krāsu gammas ziedi, kļuvušas populāras. Gan grāmata, gan ik gadu izdotais peoniju katalogs ļauj Gunai izvēlēties šķirnes, kas papildina daudzveidīgo ziedu bagātību viņas dārzā. Sākumā viņai tāpat kā daudziem bija balta, rozā un sarkana peonija. Tā bija līdz brīdim, kad draudzene Gunai parādīja A.Vēriņa peoniju katalogu.

„Tolaik bērni vēl bija mazi, mācījās, tāpēc skatījos lētākas šķirnes. Tomēr izvēlējos kādas sešas šķirnes, tāpēc kopā sanāca maksāt apmēram 40 latus. Nākamajā reizē par šādu summu nolēmu pasūtīt ‘Garden treasure’, kas ir dzeltena. Spriedu – kāpēc izvēlēties vienkāršu, kādas man jau ir? Un tā pamazām vien viss turpinājās. Ik pēc gada ir jauns peoniju katalogs, kad atkal secinu, ka man jau ir rozā, sarkana, bet tur ir vēl pavisam citādi šo krāsu nianšu ziedi ar atšķirīgām ziedkopām!” skaidro Guna.

Viņa salīdzina, ka medniekiem ir masts, kur nošauj briedi vai meža cūku, bet Gunai ir savs dārza stūrītis, kur zied dažnedažādas “nomedītās” peonijas – katra ar savu neatkārtojamo burvību un smaržu. „Ilgu laiku man sevišķi patika maigi rozā porcelāna peonijas. To ir ļoti daudz ar atšķirīgām niansēm. Cik tās ir skaistas! Bet pēc laika sapratu, ka nu jau man pārsvarā ir maigi rozā. Lai tās izceltos, pasūtīju tumšsarkanās un baltās. Tad ieraudzīju, cik skaista ir baltā, kāds tai ir salikums ziedkopā!” jūsmo Guna.

Peoniju audzētāja atzīst, ka jūt šo ziedu atkarību. „Tas jau ir ceļš uz atveseļošanos, ja atzīstu. Dzīvoju no viena peoniju laika uz otru, gaidu to atkal un atkal. Nezinu, kad un kā uzplauka šī mīlestība pret peonijām. Vēl nesen tautā sauktās pujenes tika uzskatītas par vecmodīgām puķēm, ko iecienījušas vecmāmiņas. Diemžēl mana vecmāmiņa nomira, kad es vēl nebiju dzimusi. Tiesa, mammai bija klasiskā rozā peonija, bet tolaik mani puķes neaizrāva. Mammai gan tās bija mīļas,” spriež G.Jundze.

Viņa secina, ka katram acīmredzot ir savs laiks, kad „uznāk puķu trakums”. Toties tagad Guna nešaubās – tā ir mīlestība līdz mūža galam.

Vēlas un ir laimīga
Tiesa, viņai patīk arī citas puķes, gribas, lai dārzs zied arī tad, kad rimusi peoniju ziedēšana. „Īrisi ir tik pasakaini! Starp tiem ar neparastu formu un dūmakainu gaiši lillā nokrāsu izceļas ‘Paulīne’,” saka Guna. Viņai darbu ar puķēm pietiek visai vasarai. Priecē arī dālijas, puķuzirņi, gladiolas. Ir arī sakņu dārzs, kurā aug gurķi, sīpoli, kartupeļi.

„Pie robežas, kur beidzas sakņu dārzs un sākas puķes, mana māsa saka – aiz šiem vārtiem vaid zeme,” joko Guna.

Viņai ir dvīņumāsa, kura atšķirībā no romantiskās peoniju fanes ir vairāk praktiska. Viņa ir konditore, kas pelna ar savu darbu.

Guna peonijas audzē priekam, dāvina draugiem un paziņām.

“Jaunākais dēls nogrieza īrisus draugam, mudinot tos dāvināt mātei, bet viņš nemaz neesot gribējis ņemt. Kā var negribēt tādu skaistumu!” nesaprot Guna, kurai ir pieci bērni un jau trīs mazbērni.

Viņa pieļauj, ka varētu mēģināt peonijas piedāvāt tirgū, jo tagad daudz ir tādu šķirņu, kuras sakuplojušas vairāku gadu laikā.

„Nu jau gadu esmu bez darba. Jārūpējas par slimo māti. Kad strādāju, varējām labāk iztikt, bet mammu vienu atstāt nevaru,” atzīst Guna.

Savulaik viņa bija veterinārā feldšere vietējā kolhozā, kur strādāja pēc Smiltenes tehnikuma beigšanas. Šis darbs viņai ir tuvs kopš bērnības.

“Kad lūdzos, lai man ļauj rūpēties par sunīti un kaķīti, man teica – būsi liela, varēsi strādāt ar dzīvniekiem,” saka Guna.

Tagad viņai ir pieci suņi: zelta retrīvers, papilons, divi šeltiji un viens krustojums ar kaimiņu suni. Visi vienlīdz mīļi, bet vienu noteikumu saimniece liek strikti ievērot – nedrīkst kāpt puķu dobēs! Vēl viņai ir 12 šķirnes baloži. Kāpēc tie vajadzīgi? „Tie ir putni, viņi lido kā balts mākonis! Logs ir atvērts, tāpēc viņi var brīvi lidot, ja grib. Kad pasaucu, tie lido pie manis,” stāsta Guna.

Viņa vēlas būt laimīga, tāpēc rīkojas saskaņā ar atziņu: “Gribi būt laimīga? Nu tad esi! Negaidi, neatliec uz rītdienu vai vēlāku laiku. Priecājies par puķēm! Ja to nav, nopērc!” Nesen Guna nopirkusi un virs dārza šūpuļkrēsla iekārusi zvanus, kas vējā skan.

„Braucu uz tirgu pēc dzeltenām rozēm, bet nopirku zvanus. Tie tik skaisti skan! Rozes nopirkšu citreiz,” viņa saka.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

mežroze

Skaistuma nekad nevar būt par daudz! Veiksmīgu nākamo "pujeņu" sezonu, jo klāt būs rudens un atkal jauni ieguvumi ...

pirms 11 dienām, 2018.07.12 18:43

Interesanti