Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Diennakts Briselē

Pēdējos gados aizvien populārāki kļūst «lētie ceļojumi» - nopērc aviobiļeti par «padsmit» latiem, sēdies lidmašīnā un - uz priekšu, apskatīt pasauli! Lai arī biju dzirdējusi draudzenes pieredzi šādā ceļojumā un vērtējumu «vairs nekad!», tomēr ļāvos pierunāties un kādā rītā kopā ar vēl četrām ceļotkārām meitenēm sēdēju lidmašīnā, kas «vagoja» mākoņu laukus virzienā uz Briseli.

 

Caur mākoņiem vīd Beļģijas lauki, un lejā redzama pelēka un nemīlīga Šarleruā lidosta. Tā ir stundas braucienā no Briseles centra. Autobuss nemaz nav jāmeklē, tas jau sagaida un aizvizina uz galvaspilsētu.


Apmeklējamo vietu plāns mums, piecām ceļotājām, strikti izveidots: Eiropas celtņu un pieminekļu parks «Mini Eiropa», čurājošais puisēns un meitenīte, katedrāles un vēl dažas apskates vietas. Katram objektam paredzēts noteikts laiks.


Izvēlamies lētāko transportlīdzekli - metro. Pazemē dzīve rit savu gaitu - daudz afroamerikāņu spilgtās drēbēs, skaļu valodu un skanīgu smieklu.

 

Īkšķis uz augšu
Drīz jau esam nonākušas pie grandiozās 103 metrus augstās dzelzs atoma skulptūras «Atomium». Tas aizgaiņā uzmākušās bažas par metro izvēles pareizību, un viena no mums parāda visās valodās saprotamu zīmi - īkšķi uz augšu.


Parkā «Mini Eiropa» daudz tūristu, laiks ir draudzīgs - līst tikai brīžam un skopi. Pie suvenīru tirgotavas mūsu skatienus piesaista uz nelielās ēkas jumta uzkāpušie pusaugu kaķēni, kas ziņkārīgi noraugās parka apmeklētājos. Suvenīru tirgotājs, pamanījis interesi par dzīvnieciņiem, ar žestu liek saprast - uzgaidiet! - un pazūd kioskā. Pēc brīža viņš atgriežas ar nelielu siera gabaliņu rokā un rāda, lai dodu to kaķēnam.

 

Trīs lietas - labas lietas
Pēc parka apskates zeme deg zem kājām - skrienam uz nākamo objektu, kas atrodas vecpilsētā. Ejam pa ielu, un es turu rokā karti. Laikam izskatāmies tik apjukušas, ka divi garāmejoši puiši tā arī pajautā: «Vai neesat apmaldījušās?» Pēc tam sīki izskaidro ceļu, kurp jāiet, lai redzētu Briseles simbolus. Pēc minūtēm divdesmit kādā šķērsieliņā atkal satiekam tos pašus jaunekļus, un viņi vēlreiz izstāsta ceļu, lai gan to nemaz nelūdzam. Trešo reizi puišus sastopam vēlu vakarā, kad esam apskatījušas visu, ko vēlējāmies, un laiskā pastaigas solī dodamies uz kādu kafejnīcu. Drūzmā jau atkal mums uzsmaida jaunie beļģi. «Kā jums patīk vecpilsēta? Un statujas? Jā, jā, visi vienmēr domā, ka čurājošie bērni ir lielāki, bet tie patiešām ir mazi!» Painteresējušies par mūsu tālākajām gaitām un uzzinājuši, ka vēlamies atrast kādu jauku bāru vai kafejnīcu, viņi mums iesaka dažas vietas, kurās «skan brīnišķīga mūzika».

 

Īpašā cena tūristiem
Mazliet atpūtušās kafejnīcā un nelielā skvērā nobaudījušas tradicionālo Beļģijas ķiršu alu, nolemjam «samesties» taksometram, lai dotos uz Šarleruā lidostu. Sākotnējo ieceri -
nakti pārlaist līksmojot kādā klubiņā - aizgaiņā augošais nogurums un sāpošās kājas. Dodamies pie garās taksometru rindas, lai painteresētos, cik maksātu brauciens uz lidostu. Pirmais taksists, aci nepamirkšķinot, atbild: «Esat piecas? Hmm, nav gluži likumīgi vest piecus cilvēkus, bet OK - 170 eiro.» Saskatāmies - par tik lielu summu neesam domājušas. Suvenīri krietni patukšojuši maciņus, tāpēc tas mums neder. Nolemjam doties uz metro un tālāk braukt ar sabiedrisko transportu. Pa ceļam cenu pajautājam vēl vienam taksistam, un noskaidrojam, ka šis vīrs būtu gatavs mūs vest par 150 eiro. Taksometru rindas galā nu jau intereses pēc apjautājamies par cenām vēlreiz. Autovadītājs ir mutīgs vīrs ap četrdesmit: «Šarleruā? Tik tālu? Nu, pa blatu un tikai jums īpaša cena - 200 eiro!» No tādas nekaunības mana angļu valoda uzlabojas momentā, un es saku: «Bet tur tas vīrs mums piedāvāja patiešām īpašu cenu - 120 eiro!» Beļģis pat nesamulst. «Ak tā? » viņš saka. «Labi, aizvedīšu jūs par simtiņu!» Viņš iedod lapiņu ar savu telefona numuru, kur zvanīt, ja būtu gatavas braukt, bet mēs smejoties ejam uz metro.

 

«For gratis» - bez maksas!
Strupceļā atkal nonākam Gare du Midi stacijā, no kuras kursē autobuss uz Šarleruā lidostu. Izrādās, šodien vairāk reisu nav. Stāvam pieturā un prātojam, ko darīt. Nogurums vai gāž no kājām. Piebrauc autobuss, atved pēdējos pasažierus no lidostas. Painteresējamies, vai tomēr šis nav kāds aizkavējies reiss uz lidostu. «Nē, nē, es vienkārši braukšu mājās!» skaidro autobusa vadītājs. Noskumušas atkāpjamies nostāk. Taču nākamajā mirklī šoferītis saka: «Labs ir, kāpiet iekšā, es dzīvoju netālu no Šarleruā, aizvedīšu jūs!» Un mēs esam pateicīgas mūsu glābējeņģelim, kuram pāri četrdesmit, pliks pakausis un sirsnīgs smaids. Līdz ar mums autobusā iekāpj vēl divi latvieši - puisis un meitene. Arī viņiem jātiek uz lidostu.


Kad «glābējeņģelim» jautāju, cik esam parādā par braucienu, viņš smaidot atbild: «For gratis! (bez maksas!)» Sametam naudiņu «kafijai» un laimīgas atvadāmies no labsirdīgā beļģa.

 

Dzimšanas dienas vīns lidostā
Lidostā visi guļ. Aizņemti soli, stūrīši un galdi. Beidzot atrodam vietu, kur piemesties. Ceļam galdā visu, kas mums līdzi ēdams, un es izņemu ceļabiedreņu dāvināto vīna pudeli (to viņas pamanījās «pa kluso» nopirkt un pēc tam «skaļi» man uzdāvināt dzimšanas dienā, kas nu jau pēc pusnakts pienākusi). Graužam sāļos riekstiņus, ēdam speķa pīrādziņus, uzdzeram vīnu un pārrunājam dienā gūtos iespaidus. Pamazām arī mūs pārņem snaudošās lidostas burvība, un pa vienai «izkrītam» no sarunas. Aizmiegam kur nu kura - uz grīdas (vispirms aukstajām flīzēm uzklājot lidostas reklāmas žurnālus), pie galda, uz krēsla. Piecos rītā modušās, cita citu varam apsveikt ar krāšņi izraibinātām sejām - uz tām palikusi daļa teksta no žurnāliem, kas kalpoja kā spilveni. Beznodokļu zonā kādā kosmētikas veikalā mēģinām notīrīt poligrāfijas krāšļus, lai nav bail pašām un citiem.


Ekonomiskais ceļojums tuvojas noslēgumam. Nebija nemaz tik slikti, un mājupceļā jau varam sākt apspriest, kur atkal brauksim.

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam