Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

"Dzīvespriekam": «Āzijas sindroma» piemeklētā (janv. nr.) 1

Ceļojumam uz Indiju pensionētā skolotāja Aina Tamane naudu krāja veselu gadu.

Pērn novembrī eksotiskajā zemē viņa pavadīja desmit dienas. Uz Indiju ceļotāja devās tūristu organizētā grupā. Melnīgsnējs, glīts puišelis uz tempļa kāpnēm perfektā angļu valodā solīdai dāmai čukst: «Kundze, jūs esat brīnišķīga krievu sieviete! Viņas visas ir ļoti laipnas un mīļas!» Tūriste A.Tamane neapjūk, bet paskaidro, ka ieradusies no Latvijas. Zēns droši turpina: «Arī jūs, latvietes, esat tikpat jaukas.» Tā ir Indijas realitāte, nevis 2008. gada oskarotās filmas «Graustu miljonārs» epizode. Ceļojumā pa Indiju A.Tamane piedzīvojusi neskaitāmus paradoksus un prātam neaptveramus kontrastus, kas viņā izraisījuši nevis pretestību, bet vēl lielāku aizrautību tālās zemes «dvēseles» meklējumos.  

Beidzot laiks ceļojumiem
A.Tamane ir pensionēta skolotāja un miniatūra uzņēmuma īpašniece. Nelielā ciemā viņai pieder grāmatu un biroja preču veikaliņš. To viņa atvēra pirms 16 gadiem, kļūstot par pensionāri. Ne par darba trūkumu, ne dzīves pārestībām skolotāja nesūdzas. Gluži otrādi - beidzot viņa var apmierināt savu zinātkāri ceļojumos.

 

Pārtika un zeķes
Naudu ceļojumam uz Indiju Aina krāja ilgi. «Šajā periodā pirku tikai pārtiku un zeķes,» bez vismazākās nožēlas sieviete atzīst un turpina, ka liela pieticība nekļūst par slogu, ja cilvēkam ir konkrēts mērķis un motivācija.

 

«Pirms vairākiem gadiem dāvanā saņēmu ceļojumu uz Taizemi, kur mani piemeklēja «Āzijas sindroms». Vairs nebija miera, gribējās iepazīt arī citas austrumu zemes. Kontrasti un neprognozējamība, kas tūristus šajā pasaules daļā sagaida, bija mans lielākais vilinājums. Izdevās sakrāt naudiņu, lai aizpagājušajā gadā aizbrauktu uz Ķīnu. Nolēmu riskēt un uzdrīkstēties vēl vairāk. Jau pērnā gada sākumā izstudēju ceļojumu aģentūru piedāvājumus un izšķīros par man labi zināmās firmas maršrutu «Indijas kontrasti». Atlika tikai veikt pirmo iemaksu. Summa nebija strikti noteikta, katrs varēja maksāt tik, cik ļauj iespējas. Nezinu, kā citiem, bet tas brīdis man vienmēr ir izšķirošs, jo zinu, ka neatkāpšos,

Aina dalās pieredzē.

 

Kritiski vērtē lasīto
Latviešu tūristu maršrutā bija tā dēvētais zelta loks - Indijas galvaspilsēta Deli, senā kultūras pilsēta Agra un eksotiskā Džaipūra, bet ar nakts vilcienu 17 stundās viņi sasniedza arī Varanasi pilsētu pie svētās upes Gangas - budistu un hinduistu sakrālo centru. Aina min tikai galvenos pieturas punktus, jo arī starpposmos redzēts bezgala daudz. Pirms došanās uz Indiju viņa izlasīja daudz materiālu, tostarp žurnālista Lato Lapsas nesen publicētās ceļojuma piezīmes.

 

«Vienu brīdi pat iedomājos - varbūt labāk nebraukt? Taču uzreiz ieslēdzās racionālais prāts, kas pateica priekšā: arī ceļojuma dienasgrāmatā, gluži tāpat kā jebkurā citā jomā, Lato izgaismo «vismelnāko». Tā ir viņa pieeja, bet kādēļ man būtu jāiet pavadā? Katram cilvēkam uz pasauli ir savs skatījums. Ja godīgi, tad bija grūti pārvarēt nepatiku pret milzīgo netīrību pilsētās, taču katrs nākamais mirklis sniedza fantastiskas atklāsmes, tādēļ negācijas vienkārši kļuva par fonu, ko nebija vērts apcerēt. Par laimi, mūsu grupā bija ļoti pieredzējuši un izglītoti pasaules apceļotāji,» spriež tūriste.

 

Emociju kulminācija
Ainas ceļojuma kulminācija bija Tadžmahala apmeklējums. Šī būve kļuvusi par Indijas zīmolu. Tadžmahals ir 17. gadsimta musulmaņu valdnieka Džahāna būvēts mauzolejs (kapenes) par piemiņu savai pāragri mirušajai sievai. Acīmredzot neviens emocionāls cilvēks nespēj palikt vienaldzīgs pret tādu mīlestības apliecinājumu, domā Aina. Neskaitāmas reizes attēlos redzētais islāma arhitektūras brīnums ir vienīgi necila pastkarte, ja salīdzina ar klātbūtnes radīto efektu. Ēka atgādina starp debesīm un ūdeņiem peldošu vīziju, ko ieskauj paradīzes dārzs. Kapeņu interjers ir vienas vienīgas marmora un dārgakmeņu mežģīnes. Musulmaņiem aizliegts attēlot cilvēkus un citas dzīvas radības, tādēļ viņu ornamentikas māksla jau kopš tālas senatnes palikusi nepārspēta.

 

Varanasi blīvais gaiss
Svēto pilsētu Varanasi, par kuru eiropiešiem ir ļoti pretrunīgi iespaidi, Aina un ceļabiedri izstaigāja kājām. Katrs dziļi ticīgs budists par svētlaimi uzskata iespēju pēc nāves tikt kremēts publiskā ceremonijā pie Gangas svētupes. Tā ir vairākus kilometrus gara, betonēta krasmala ar pakāpieniem, kas ved pie ūdens - šķīstīšanās vietas. Uz speciālām platformām katru dienu kuras sārti. Tajos īpašā rituālā ģimenes sadedzina savus aizgājējus, pelnus un kaulus izkaisot Gangā.

 

«Visapkārt - cilvēku un ziedu jūra, jo neskaitāmās reliģiskās ceremonijās krastmalā tiek gatavotas koku lapu un samteņu ziedlapiņu laiviņas, ko ielaiž Gangā. Turpat uzturas milzum daudz rožu, samteņu un citu puķu tikko noplūktu ziedlapu tirgotāju. Nekādas nepatīkamas smakas, nekādu kodīgu dūmu, kā iepriekš biju dzirdējusi. Taču Varanasi noskaņa ir ļoti īpatnēja - nezinu, vai to rada enerģētika vai kas cits, taču robeža starp īstenību un vīziju ir ļoti trausla,» stāsta ceļotāja.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Kļūda - budistus nekremē pie Gangas. Tā ir hinduistu svētā upe. Budisms vispār nav ticība un reliģija ne tik.

pirms 8 gadiem, 2011.02.21 18:42

Dzīvespriekam