Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

"Dzīvespriekam": Kaļķojam kokus un mīdām sniegu (janv. nr.)

Augļu dārzā ziemas vidū guļ tikai koki. Dārzkopim jāgādā, kā pasargāt ābelīšu mizu no saules un grauzējiem.

 

Februāra beigas, marts augļu kokiem ir īstens pārbaudījums, jo dienas gaitā spēcīgie saules stari sakarsē koku vainagu, raisot dzīvelīgas sajūtas, savukārt naktīs pēkšņais sals atkal iedveš mieru. Tā kā zeme sastingusi gan dienu, gan nakti, un strauji modusies dzīvība līdz saknēm tik vai tā netiek, ābelītēm, bumbierēm un citiem kokiem laiks līdz pavasarim mēdz būt moku pilns. Dārznieka rokās ir iespēja šo laiku tiem padarīt patīkamāku.


Ja uz kaļķošanas nozīmi skatās globāli, tad tai jēga ir februāra beigās un martā. Jāakcentē, ka ap šo laiku kokiem jau vajadzētu būt nokaļķotiem, taču nokavēts darbiņš nav. Ja vien rocība ļauj un ir vēlme steigties palīgā kociņiem, vēl vismaz mēnesi laiks posties uz dārzu.

 

Neplaisā miza un neaug sūnas
Kaļķošanai jēga ir tāda pati kā stumbru aplikšanai ar skujām vai jebkuru citu sedzējmateriālu, skaidro I.Grosa. Baltā kārta galvenokārt pasargā no saules staru ietekmes, jo pirms pavasara naktis ir aukstas, bet dienās spīd spoža saule un tādējādi var saplaisāt koka miza, radot labvēlīgu vidi slimību ierosinātājiem. Tā kā kaļķis ir bāziska viela, tā uzklāšana mizai kociņus pasargā no sūnām, jo tām savukārt patīk skāba vide, bet sūnu kārtiņa kalpo par omulīgu dzīvesvietu slimībām un kukaiņiem.
Sedzējmateriāls ap stumbru atturēs arī zaķus un citus grauzējus pamieloties ar sulīgo mizu. Tomēr tagad vēl svarīgāk par kaļķošanu ir ap kociņiem piemīdīt biezo sniega kārtu, jo patlaban galvenie mazu ābelīšu ienaidnieki pašlaik ir peles. Zem sniega tās var salīdzinoši siltā vidē netraucēti baroties, un viens no lielākajiem kārumiem ir kociņu stumbri. Sevišķi pelēm patīk panašķēties ar krūmcidonijām, kas pēc sniega nokušanas var atklāties stipri nopostītas.

 

Vārīgās šķirnes un mazi kociņi
Pēc augļkopes teiktā, kaļķošana gan no praktiskā, gan finansiālā viedokļa veicama tikai jauno kociņu dārzos. Komercdārzos gan to nedara, jo tajos ābelītes stāda rindās dienvidu - ziemeļu virzienā, lai koki cits citu paši paargātu no spilgtajiem saules stariem. Pirmo reizi kaļķo otrajā, trešajā gadā pēc ābelītes stādīšanas. Daļā sabiedrības iesakņojusies pārliecība, ka jānokaļķo visi koki, turklāt līdz pašai galotnei. Taču tad, viņasprāt, jēga vairs nav praktiska, bet drīzāk gaumes jautājums. Vecākām ābelēm izveidojies kupls vainags, stumbram bieza miza, bet jaunajām koka daļām saule netiek klāt, jo arī bezlapu stāvoklī vainags tās noēno, savukārt peles un zaķi tik augstu netiek. Kaļķot ieteicams vārīgākos kokus, sevišķi ievestos, kā arī persikus un aprikozes.

 

Pie otas ķeras sausā laikā
Galvenais nosacījums, lai ar kaļķa spaini dotos dārzā, ir sauss laiks. Ziemā to dara atkušņa laikā, kad temperatūra ir virs nulles. Tas nepieciešams, lai materiāls uzreiz nenotek un lietus to nenoskalo, lai paspēj piežūt. Tomēr dārzkopības veikalos tagad piedāvā arī kaļķi ar īpašām noturības īpašībām.
Sausā kaļķa maisījumu pirms izmantošanas izšķīdina siltā ūdenī, ko pakāpeniski lej klāt tādā apjomā, kā teikts instrukcijā atbilstoši kaļķa svaram. Ar domu pasargāt kociņus no slimību ierosinātājiem, sevišķi ābeles un bumbieres no augļukoku stumbru un zaru vēža, kaļķim var pievienot arī trīsprocentīgo vara preparātu. Veikalos pieejams arī kaļķošanas materiāls, kam varš ir jau sastāvā.


Kaļķošanai izmanto lielu otu, bet lielos dārzos klāj ar smidzinātāju. «Krāso» tik ilgi, kamēr uz stumbra izveidojas necaurspīdīga balta kārta.

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam