Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

"Dzīvespriekam": Uz Nīcu pēc košiem rakstiem (febr. nr.)

Dzimtās zemes apceļotājam Nīcā allaž ir ko darīt un skatīt. Pa Baltijas jūras krastu var staigāt kājām vai braukt ar velosipēdiem. Vasaras pilnbriedā izkoptības niansēs sacenšas individuālās sētas un dārzi. Rimtāku, bet ne mazāk piesātinātu emociju gammu rietumu piekrastē iespējams gūt arī ziemā un agrā pavasarī.

Pūra lāde pildās
Pērn Nīcā atklātais tūrisma informācijas namiņš nav tikai vieta, kur aprunāties ar nozares speciālisti. Otrais stāvs ar funkcionālu lietu ekspozīciju ieved tikai turienei raksturīgajā elpā. Skatāmas Nīcai raksturīgās oriģinālās lietas - atnestas, dāvinātas. Ziemas kamzolis ar vilniņu iekšā. Nīcas brunči, kam katra rakstu josla ir citāda un vienādas neatrast. Citkārt gan raksts ik pa gabalam atkārtojoties.
1859. gadā darinātajā pūra lādē palēnām krājas dažādos laikos tapuši rokdarbi. Rokdarbu kopas «Vēlziedes» dalībnieces vietējam etnogrāfiskajam ansamblim 90 gadu jubilejā dāvinājušas milzu zeķi, kurā katra ieadījusi pa posmam, neatkārtojot rakstus. Līdzīgi - saliekot vairāku darinātāju veikumu kopā - tapis galdauts.  

Katrs maiss citāds
Fotogrāfijās, kuras stāsta par Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa viesošanos, uzmanību saista fons - Nīcas vizuālais tēls pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Vietējiem, īpaši bērniem, tīkot salīdzināt, kā šīs vietas izskatās tagad.


Vēsturē ieies tagadējo bērnudārznieku gatavotie rāmīši, kas akcentē par neseno vēsturi stāstošās fotogrāfijas. Sviesta kuļamais, tabakas griežamais, bozes un citas saimnieciskās lietas ar laiku nonāks Dižās muižas klētiņā, kur iecerēts muzejs. No senām fotogrāfijām atklājies, ka rokas miglotājs ir balva mazpulkam par lielāko izaudzēto bieti.


Trīs dažāda izmēra maisi ir vesels stāsts par sadali muižas laikā. Lielākajā saņemta alga, kas mērīta siekos. Vidējais bijis standarts, bet mazākajā labība bērta pārdodot.


Tūrisma informācijas centra vadītāja Dace Vecbaštika zina teikt, ka drīz atceļos Liepājā iesāktais pogu deķis. Ikviens atbraucējs varēs piedalīties tā veidošanā un piešūt kādu no jau saziedotajām vai arī līdzpaņemtu pogu.

 

Uzdāvina tautas tērpu
«Kura tad neliek kniepķenu?» par jaunāku sieviešu neziņu ir izbrīnīta audēja un adītāja Tauta daiļamata meistare Regīna Kalniņa. Tā tiek saukta saspraude, kas «sakniebj» un satur kopā tautiskā krekla apkakli. Un pie jūras dzīvojošajiem kniepķeni ir gana grezni dzintara meistardarbi. Viņas mājā ir skatāmas Ārijas Pumpures darinātās dzintara rotaslietas, kas tapušas tā apstrādes ziedu laikos.
Uztaisīju meitai dzimšanas dienā dāvanu, Regīnas kundze lietišķi ceļ priekšā pilnu Nīcas tautas tērpa komplektu. It kā tas būtu kas ikdienišķs. Brunči - pašas austi, sievas cepure - pašas izšūta. Villaine noausta, bet vēl nav izšūta. Linu audums gan vests no Turcijas. Tas esot baltāks un neburzās. Mūsējos nevarot izgludināt, bet senāk austos gan.

 

Zeķes izķer vīrieši
Ko meistare cels priekšā atbraucējiem? «Stellēs ielikšu!» atbilde ir aša. Ciemiņiem ir dota iespēja iepazīt adīšanas un aušanas procesu. Nule uzliktas stelles, ko Regīnai novēlējusi audēja, kura viņai iemācījusi šo amatu. Uz mazākām stellēm top jostas un citi «sīkumi». «Nespēju vairs pieadīt ne cimdus, ne zeķes,» sūrojas Regīna. Pēdējo sieviešu cimdu pāri iegādājies novada domes priekšsēdētājs. Tos izķer arī ārzemnieki, piemēram, Kanādas latvieši. Pusgarās vīriešu zeķes iegādājušies bavārieši. Pateicībā par krāšņajiem cimdiem un zeķēm to valkātāji nav aizmirsuši darinātāju. Milzīgs pārsteigums bijis atsūtītais čemodāns ar dziju, Regīna pat nezinot, no kā.

 

Adīt mācās līgavas

Sešpadsmit acīs iedabūt lielos Nīcas rakstus galīgi nav iespējams, pasūkstās meistare. Taču izdodas. 22 - 24 valdziņi uz adatas - tāda esot kārtīga nīcenieka roka. Nīcai raksturīgi lieli, spilgti raksti. Regīna spriež: tas tāpēc, lai būtu kas košs uz jūrmalas pelēko smilšu fona. Šāds piesitiens esot raksturīgs visu Latvijas piekrastes ciemu adījumu rakstos. Jaunie bļaujot, ka lauku vilna kož, tāpēc cimdi un zeķes tapušas arī no smalkās merino dzijas.


Kolekcijā ir adīts līgavas cimds - balts ar sarkanu rakstu valnītī. Izejot pie vīra, tādi vilkti pie tautas tērpa. Regīna stāsta, ka līgavām atkal nākot modē adīt un dāvināt cimdus saviem izredzētajiem.


Viņa glabā arī pašaustus palagus. Tādos gulēts jau no bērnības. Sašujot audumu kopā ar cauro vīli, sanācis galdauts. To pratušas sievas, kas pat skolā nav gājušas.

 

Stāsta akmeņi un moči
Ekspozīcija «Jūrmalnieku senatne» Jūrmalciemā glabā ūdas, klāstiķus, žoķerus. Kas tie tādi par «zvēriem» un kam tie kalpo, jāuzzina uz vietas. Piekrastes zvejnieku darbarīkus un sadzīves priekšmetus privātkolekcijā savākusi novadpētniece, Latvijas radošo sieviešu konkursa 2004. gada laureāte Gita Vanaga. Tematiski apkopotas arī senās fotogrāfijas. Viņai noteikti esot jānoskaidro, kāds notikums katrā iemūžināts un kādi cilvēki redzami. Apmeklētājiem, kuri iegriežas Jūrmalciemā, Gita izrāda arī vietējo luterāņu baznīcu.


Upmalās apskatāma aptuveni 600 prezentācijas pildspalvu, kā arī automašīnu un motociklu kolekcija. Savukārt Sīpolos dzīvojamās mājas un viesu uzņemšanai paredzēto brīvdienu māju apkārtnes ainavā iekļauti aptuveni 600 dažāda izmēra dzirnakmeņu. Tie vākti kopš 1992. gada, meklēti pa visu Latviju. Katram ir sava izcelsme un stāsts, ar ko ikvienu interesentu iepazīstina saimnieks - dzejnieks Visvaldis Vecvagars. Dzirnakmeņu stāstos Latvijas vēsture atklājas konkrētās personās, grāmatās neizlasāmās niansēs.

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam