«... es vairs nebaidos mīlēt» / Saruna iedvesmai 1

Kādā no dzejoļiem viņa salīdzina sevi ar nezāli - mūžam spēcīgu un neiznīdējamu. Piecu bērnu māmiņu smiltenieti Lolitu Balodi nudien nav spējuši salauzt nekādi likteņa pārbaudījumi

iemeļLolitai aiz muguras ir pēc 25 gadu kopdzīves šķirta laulība un sirdssāpes vīra dēļ. Dēls pirms desmit gadiem aizgāja no mājām, un par viņu mamma patlaban nezina neko. Taču spilgtā, enerģiskā sieviete ir atdzimusi kā brīnumputns Fēnikss no pelniem. Lolita mīl un jūtas mīlēta. Pati teic - viņai uz pleca sēžot sargeņģelis.

 

- Savā dzīvē esi gana daudz asaru izraudājusi tuvo cilvēku dēļ. Būtu saprotami, ja pēc tādiem pārdzīvojumiem sieviete turpinātu dzīvot ar aizlauztu dvēseli. Taču no tevis gluži pretēji - strāvo milzīgs dzīvesprieks un tu nebaidies par sevi teikt «esmu laimīga».

 

- Laimi esmu meklējusi visu dzīvi, bieži pieķēru sevi domājot, vai esmu laimīga. Reizēm šķita - dzīve jau pagājusi, taču ko es esmu tajā guvusi un ko devusi citiem?


Tad sapratu, - laimi nevar ieslodzīt būrītī kā putnēnu un pieradināt. To arī nevar ne pirkt, ne pārdot. Šāds dvēseles stāvoklis atnāk negaidot, tikai cilvēkam pašam tas ir jāvēlas.


Esmu laimīga, jo ar mani noticis tas, ko uzskatu par galveno dzīvē. Pie manis beidzot atnākusi mīlestība. Es jūtos mīlēta, un mani mīl. Esmu arī ļoti laimīga mamma un lepojos ar savām meitenēm. Varbūt būtu vēl laimīgāka, ja līdzās bērniem būtu tētis un mūsu ceļi ar vīru Jāni Zostiņu nebūtu šķīrušies. Joprojām sāp, ka nemācēju saglabāt ģimeni, bet pati pieliku tai punktu. Mūsu laulībā radās bezdibenis, un mums neizdevās tik tam pāri. Cietām visi, it īpaši bērni. Jaunākā meita Inga vēl tagad sapņo, lai viņai būtu tētis, bet sarunās izvairās viņu pieminēt.

 

- Nesen atklāji savu pārliecību, ka sieva nedrīkst dzīvot kopā ar vīru tikai bērnu dēļ, jo tas ir veltīgs upuris. Taču tolaik, kad precējies, gan arī tu ticēji laimīgai kopdzīvei priekos un bēdās līdz mūža galam?

 

- Protams. Tagad, pārdomājot savu dzīvi, pašai rodas daudz neatbildētu jautājumu par to, kas pamudināja apprecēties
19 gadu vecu. Tas bija pārāk agri. Toreiz vēl turpināju mācības Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā.


Ģimenē esam trīs māsas, un jau agri tikām radinātas pie patstāvības, jo mammīte daudz un smagi strādāja kolhoza fermā. Vēlējos ātrāk kļūt pieaugusi, tikt projām no vecāku mājām un sākt jaunu dzīvi, gribējās pašai savu kaktiņu. Tad nu uzliku rozā brilles un neuzklausīju nevienu, kaut gan mani brīdināja, ka izraudzītajam cilvēkam var būt problēmas ar alkoholu.


Tā 1979. gada 8. septembrī sākām vīt savu ligzdiņu Smiltenē. Tad ceļi mūs aizveda uz Siguldas pusi, kur sākās manas darba gaitas Allažu klubā, kas kļuva arī par mūsu mājām. Tur pasauli ieraudzīja pirmdzimtais dēls Ilmārs. Drīz sāku strādāt zinātniski pētnieciskās stacijas «Sigulda» kultūras namā par bērnu pasākumu režisore. Piedzima meitiņa Lāsma. Viegli nebija. Vīrs tolaik bija vienīgais iztikas pelnītājs. Jānim ļoti patika ar mazajiem spēlēties. Viņš nebaidījās ne autiņus nomainīt, ne saģērbt, prata bērnus pabarot un veļu izmazgāt. Man tā bija idille, tomēr kaut kā jau toreiz pietrūka, jutos vientuļa. Varbūt vaina bija tajā, ka nemācēju savu mīļoto cilvēku atradināt no iekāres pēc alkohola un netīkamiem draugiem. Taču bērnu dēļ biju gatava uz visu. Uzticējos dzīvesdraugam, kaut daudzreiz nācās vilties.
Kad pārcēlāmies atkal uz Smilteni, jutos sveša šajā pilsētā - kā pelēks zvirbulēns, kurš izbāž knābīti no ligzdas un mēģina iepazīt vidi, kurā jādzīvo.

 

- Nu jau daudzus gadus par pelēko zvirbulēnu tevi gan neviens vairs nenosauktu. Drīzāk par tīģerieni, kura savu bērnu dēļ ir gatava cīnīties ar ikvienu pretinieku. Kad tavā dzīvē sākās izmaiņas?

 

- Lūzums notika, kad piedzima Liene (tagad LNT «seja», spēles «Zelta drudzis» vadītāja Liene Zostiņa - aut.). Tieši tad nolēmu būt stiprāka un sapratu, ka pašai jāsāk kļūt par savas dzīves noteicēju.


Nekad neaizmirsīšu to mirkli, kad vecmāte pirms dzemdībām vairs nesaklausīja mana bērna sirdspukstus. Es pat nejutu, kā Lienīte nāca pasaulē, jo sāpes bija zudušas. Bija tikai dziļš klusums, šķita, ka tas ilgst veselu mūžību. Un tad atskanēja vecmātes balss - «tava meitiņa dzīvos». Lienītei bija nepilns gadiņš, kad sāku strādāt. Kaut gan biju nolēmusi, ka nekad mūžā vairs nedarbošos kultūras jomā, mani aizvilināja uz Brantu pagastu par kluba vadītāju. Biju notikumu epicentrā, organizēju, vadīju pasākumus. Mācījos iepazīt dzīvi. Piedzima Līga, tad Inga. Nu bijām kupla daudzbērnu ģimene. Sapratu, ka nevar staigāt ar pastieptu roku un domāt, ka gan jau kāds palīdzēs. Pašai bija jādomā, kā bērnus pabarot un apģērbt, jo es biju atbildīga par viņiem.

 

- Pieci bērni prasa no vecākiem daudz vairāk rūpju un izdevumu nekā viens vai divi. Taču tik kupla ģimene bija tava izvēle.

 

- Acīmredzot tā liktenis lēmis. Ja būtu jaunāka, neko neteiktu, ja manā dzīvē tagad ienāktu vēl viens mīlestības bērniņš. Taču sabiedrībā tolaik valdīja uzskats: no daudzbērnu ģimenes neko labu nevar sagaidīt. Gribēju pierādīt pretējo. Centos atrast talanta dzirkstīti savos mazuļos, un izrādījās, ka visiem piemita dotības uz mūziku. Kad Latvijā sākās dziedošo ģimeņu «Spiets», sapratu, ka tā ir mana misija - pulcēt Valkas rajona dziedošās ģimenes. Radās Zostiņu ģimenes ansamblis «Smiltenes jampadracēni». Piedalījāmies konkursos, koncertējām, ierakstījām audiokasetes. Daudzu dziesmu autore bija Lienīte. Vēl bija filma «Ziemassvētku jampadracis», kurā filmējās mūsu bērni. Sadarbība ar režisoru Vari Braslu un Latvijas «Spieta» krustmāti Ingu Utenu pavēra plašāku apvārsni un ļāva iepazīt mākslas pasaules pamatus. Tas bija skaists laiks, mūsu ģimenes zvaigžņu stunda.

 

- Tolaik vēl nenojauti, cik daudz rūgtu mirkļu sagaida tavu ģimeni. Gan filmas, gan ģimenes ansambļa dēļ nokļuvāt zem mazpilsētas sabiedrības lupas. Un, kā par spīti, jums sāka neveikties. 18 gadu vecumā no mājām ar abpusēju naidu un rūgtumu aizgāja Ilmārs. Tagad viņam ir jau 28 gadi. Vai esat salabuši?

 

- Ne es, ne meitenes nezinām, kur viņš dzīvo un ko dara. Vienīgais ģimenes loceklis, ar ko Ilmārs kopš tā laika sazinās, ir tēvs. Domāju, dēls salūza tāpēc, ka bija grūti izturēt nievājošos komentārus pēc filmas «Ziemassvētku jampadracis» un apsaukāšanu par memmīti. Ilmāram patika būt kopā ar māsām un aizrauties ar mākslu. Viņš ir ļoti talantīgs, ar absolūto dzirdi. Man žēl, ka dēls nespēja tikt pāri visam, kas notika, neuzklausīja mani un aizgāja ne tos labākos ceļus. Taču ticu, ka reiz pienāks apskaidrības mirklis un Ilmārs atcerēsies, ka ir brālis četrām māsām, kuras mīl viņu.

 

- Vai tagad, skatoties uz pagātnes notikumiem, ar savu šodienas pieredzi, nedomā - ja toreiz būtu rīkojusies citādi, varbūt viss beigtos labi?

 

- Man tolaik vajadzēja būt stiprākai, kad ģimenē sākās lielās problēmas gan ar Ilmāru, gan vīra dzeršanas dēļ. No vīra saņēmu tikai nosodījumu, ka pati esmu pie visa vainīga. Meklēju palīdzību pie psihologa un sociālā darbinieka. Tas beidzās ar to, ka pilsētā daudzi uzzināja, kādas Zostiņu ģimenē ir problēmas. Visur, kur gāju, šķita, ka mani apsmej. Nespēju vairs uzticēties cilvēkiem un tad nu centos visas ģimenes nebūšanas paslēpt. Bija kauns, ja mana mammīte uzzinātu un tad ļoti pārdzīvotu.
Tagad saprotu, ka esmu pieļāvusi kļūdas. Nemācēju uzklausīt savu ģimeni. Ticēju savai taisnībai, centos pat uzspiest savu «es». Biju pārvērtusies par klinti, kas nevienam nedod ceļu. Man šķita, ka pareizi ir tikai tas, ko daru es, bet citi neko nesaprot. Esmu laimīga, ka man tomēr pietika spēka pacelties tam pāri un noticēt labajam.

 

- Kur tu atradi šo spēku?

 

- Sākumā ierakos darbā, tas deva piepildījumu. Kaut ārēji biju stipra un gāju kā tanks, mana sirsniņa alka pēc mīlestības. Ģimenē no vīra to nesaņēmu. Baidījos pat savus bērnus samīļot, biju mamma, pie kuras vērsties tikai tad, ja kaut kas ir vajadzīgs.


Nebija viegli. Vēlāk pārdzīvoju arī par Lienīti, jo viņa 18 gados dzemdēja bērniņu. Nu jau Markusam Tomam ir seši gadi, viņš ir brīnišķīgs puika. Lai Lienīte beigtu vidusskolu, toreiz uzņēmos viņas dēliņa audzināšanu līdz četru gadu vecumam, kamēr meita iekārtoja savu dzīvi. Mani toreiz citi cilvēki nosodīja, taču sapratu, ka tā ir jādara. Nav māksla jaunai meitenei sēdēt mājās, audzināt vienai bērnu un dzīvot uz vecāku rēķina, vajag vispirms pašai kaut ko sasniegt. Tagad Lienītei ir savs jumts virs galvas, viņa kopā ar draugu Kasparu audzina Markusu par lielu vīru.
Man ir prieks par savām meitenēm, spēku dzīvē rodu arī no viņu veiksmēm. Viņas ir patstāvīgas un uzņēmīgas. Esmu laimīga par otru mazdēliņu - Lāsmas mazo puisīti Roju.

 

- Tavas lielās meitas jau iekārtojušas savu dzīvi Rīgā. Pagaidām vēl mājās esi kopā ar pastarīti Ingu, bet arī viņa drīz dosies savā ceļā. Kādu tad redzi turpmāko dzīvi?

 

Kamēr būs darbs, kas man ir mīļš, nejutīšos vientuļa. Nu jau desmit gadu esmu tautas nama vadītāja Variņos. Man apkārt ir burvīgi cilvēki - tautas nama apmeklētāji, pašdarbnieku saime, kolēģi. Sajūtos par viņiem atbildīga, jo man uzticas. Ticu, ka spēšu viņus arī turpmāk iepriecināt un uzmundrināt.


Esmu iemantojusi burvīgus draugus, kuri man palīdzēja saprast un iemīlēt sevi, palīdzēja noticēt, ka esmu pilnvērtīgs cilvēks, ka spēju vēl sirsniņā ielaist mīlestību. Pagaidām savā mājā vēl neesmu atļāvusies ielaist nevienu vīrieti, taču mana sirds nav brīva. Esmu sapratusi, ka mīlestība ir visu pamatu pamats. Bez mīlestības nedzīvojam, bet tikai eksistējam. Arī es daudzus gadus eksistēju, bet tagad gribu baudīt dzīvi, kas man vēl lemta. Sievietes misija ir mīlēt un dot mīlestību citiem - saviem bērniem, vīram, līdzcilvēkiem. Taču mīlēt var tikai tad, kad no sevis izkratīti «akmeņi», kas nospiež sirdi. Lai no tiem tiktu vaļā, vajag izrunāt savu sāpi, atvērt dvēseli, nevis noslēpties aiz desmit durvīm. Kad izšķīros no vīra, domas un izjūtas sāku pat izteikt dzejā. Par savu līdzšinējo dzīvi esmu apjautusi, ka tādu man to bija lēmis Visaugstākais. Tas bija mans liktenis - iet caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Tagad man gribas tiem, kuri nevar atrast savu vietu dzīvē, palīdzēt noticēt, ka dzīve tomēr ir skaista un ka laimes atslēdziņa esam mēs katrs pats.

Meitas par mammu (Lāsma (26 gadi), Liene (24), Līga (20), Inga (16)):


Ar mammu mēs, visas četras, vienmēr satiekamies maijā, kad viņai ir dzimšanas un vārda diena un kad tiek svinēta Mātes diena. Tad aizbraucam uz «Spieta» koncertu Variņu tautas namā, kur mamma strādā par vadītāju, un uzdziedam par prieku. Tādas sirds lietas viņai patīk labāk nekā materiālas dāvanas.


Maziņas kautrējāmies izrādīt mammai savu mīlestību, jo ģimenē par to nekad netika runāts. Pat baidījāmies no tādām jūtām, jo tās mums bija svešas. Kad mamma raudāja, bikstījām cita citai - «ej samīļo».


Tagad mums, vecākajām māsām, mamma ir draudzene, kurai var zvanīt jebkurā diennakts laikā un izrunāties. Pārsvarā apspriežam praktiskas lietas, kuras var nokārtot tikai viņa, piemēram, atvest uz Rīgu bērzu sulas, bērzlapju karbonādes vai citus lauku labumus. Par savām nebūšanām stāstām tikai tad, ja galīgi pašas netiekam galā. Negribam apgrūtināt un uztraukt.


Esam pateicīgas mammai par to, ko viņa mums devusi. Viņa ieaudzināja pārliecību, ka dzīvē kaut ko var
sasniegt tikai ar darbu.

 

Pievieno komentāru

Komentāri 1

saule

Aizkustinoši ,tāpēc ,ka patiesi izklausās . Tipisks sievietes atāsts.Vai nebūs vilšanās vīrietī ?

Gribas teikt ,ka visi vinī līdzīgi . Katram sava ''uts'' ,kuršs saka ,ka nav -tam divas ! Veiksmi !!!

pirms 11 gadiem, 2009.09.08 10:43

Dzīvespriekam