Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Gaišo krāsu pasaulē ir vairāk

Juris Vectirāns jau otro gadu ir atvaļināts ģenerālis. Pēc vairākiem aktīvajā militārajā dienestā pavadītiem gadu desmitiem viņš atgriezies dzimtajā Jaunjelgavā, kur kopā ar ģimeni - dzīvesbiedri Eviju, bērniem Sintiju (22), Ulriku (5), Kristeru (3) un Viesturu (1) - turpina iekārtot savu māju un tās apkārtni.

 

Stingrais, nosvērtais, vīrišķīgais un reizē atturīgais Juris Vectirāns ar bērnišķīgu prieku stāsta par darāmajiem un jau paveiktajiem darbiem lauku mājā, par to, kā viņš vasaras rītos basām kājām pa rasas pielietu zāli apstaigā savu saimniecību un kā vēlos vakaros klausās lakstīgalu dziesmas. Viņš stāsta par savu mērķi stiprināt Latviju, ko arī mēs varētu mācīties, - ir tik daudz veidu, kā savu valsti varam darīt stipru sīkumos, ikdienā. Klausoties viņā, secinu, ka tā var runāt tikai patiesi laimīgs cilvēks.  

- Kāds ir atvaļināta ģenerāļa dzīves ritms?


Tā iznāca, ka aiziešana no aktīvā dienesta iegadījās vienlaikus ar abu manu jaunāko bērnu nākšanu pasaulē. Kad piedzima vecākās meitas (Santa (37) ir policijas virsniece un ar ģimeni dzīvo Ogrē - red.), biju ļoti noslogots dienestā, tāpēc lielākoties uz darbu devos tad, kad bērni vēl gulēja, bet pārnācu, kad jau gulēja. Tagad esmu līdzās bērniem - vakaros nolieku gulēt, bet no rītiem redzu, kā viņi mostas. Esmu klāt bērnu dzīves svarīgākajos brīžos un ikdienā redzu, kā viņi aug. Katru rītu es viņus pārkrustu, pasaku paldies Dievam par viņu aizstāvību un lūdzu, lai arī turpmāk sargā manus mīļos un mani. Bērni mani iedvesmo, stimulē turpmākiem darbiem, viņi ir mans dzīvesprieks. Kas varbūt skaistāks par to, kā redzēt augam savu miesu un asinis? Lai arī esmu atvaļināts, brīvā laika nav nemaz tik daudz, kā gribētos. Joprojām aktīvi piedalos dažādos militāros un patriotiskos pasākumos. Šogad esmu piedalījies kādos 15. Kad runāju, vienmēr cenšos cilvēkos iedvest optimismu un ticību labākai nākotnei, no manis viņiem nav jādzird, ka ir grūti laiki, cenšos uzšķilt prieka un cerības dzirksti.


- Sabiedrībā tomēr valda diezgan pesimistisks noskaņojums. Kā latviešus pārliecināt, ka ar mūsu valsti viss atkal būs kārtībā?


Šajā laikā ļoti svarīga ir nacionālā pašapziņa. Kad viesojos skolās un uzrunāju jaunāko paaudzi, dažreiz pajautāju: «Vai brauksiet prom no Latvijas?» Ja nav drosmes atbildēt, mudinu: «Brauciet!» Skolotājas tajā brīdī uz mani skatās pārmetoši, bet es atkārtoju: «Tie, kuri nevar rast piepildījumu šeit, - brauciet!» Tas ir pareizi, dariet to! Iegūstiet zināšanas, pieredzi, materiālo neatkarību un tad atgriezieties, lai dzīvotu savā tēvzemē un audzinātu bērnus. Tas, ka cilvēki brauc prom, nav nekas nosodāms, tā tas bijis vienmēr. Cik daudzi aizbrauca 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Lielākā daļa tomēr atgriezās, bet tādi pasaules staigātāji, kas neatgriežas, bijuši vienmēr un visās tautās, par viņiem nav jāuztraucas. Nav jānosoda cilvēki, kuri aizbrauc, ir tikai jārada iespēja viņiem atgriezties. Aizbraucējiem jāzina, ka viņus gaida atpakaļ. Cilvēki nav vainīgi, ka valsts šobrīd ir tādā situācijā, ka nevar palīdzēt visām ģimenēm grūto posmu pārvarēt. Vai tas ko atrisinātu, ja cilvēki izmisumā sāktu zagt, laupīt un slepkavot? Arī daži mani radinieki kādu laiku dzīvoja un strādāja ārzemēs, bet atgriezās dzimtenē vēl grūtākā laikā nekā tad, kad aizbrauca. Es te nesaskatu tik milzīgu problēmu, kāda tā sabiedrībā ir uzpūsta. Mani vairāk aizskar tas, ka daži latvieši, aizbraucot uz citu valsti, par savu dzimteni stāsta tikai slikto. Mēs esam strādīga, kulturāla un toleranta tauta, ir tik daudz brīnišķīgu lietu, ar kurām varam lepoties.


- Kā jaunajai paaudzei iemācīt cienīt un mīlēt savu dzimteni, lepoties ar to, ka esam latvieši?


Pirms kāda laika es piedalījos rekrutēšanas un atlases sistēmas izveidē un vadīju jauno karavīru atlasi bruņotajiem spēkiem, un tur esmu saticis tik daudzus patriotiskus jauniešus! Tieši tādi jaunieši mums ir pārsvarā. Tas tikai nostiprina pārliecību, kas manī bijusi vienmēr, - Latvija bija, ir un būs! Mani bērni un bērnubērni augs Latvijā. Lai arī tagad ir sarežģīts laiks, tas manī nemazina pārliecību, ka mūsu tauta izdzīvos un attīstīsies. Jā, tas būs citādi nekā pirmskara Latvijā, kad latviskums un nacionālā pašapziņa cilvēkiem bija pašsaprotama. Tā bija ieaudzināta ģimenē, un arī tagad ir jādara tāpat. Mūsu tautai nodarītās pārestības patiešām ir smagas, tomēr tās nespēj salauzt tautas ticību savai nākotnei, un vienmēr jāmēģina saskatīt gaišās lietas. Dzīvē ir dažādi ceļi, pa kuriem iet, bet vienmēr jāiet pašam un arī citi jāvelk līdzi uz gaišo pusi. Pasaule ir daudzkrāsaina, bet gaišo krāsu vienmēr ir vairāk, tikai jāprot ieraudzīt.


- Kādas atziņas, secinājumus esat guvis, daudzus gadus būdams nozīmīgos amatos?


Latviešu karavīri nekad nav bijuši alvas zaldātiņi, vismaz es par tādiem savus karavīrus neesmu uzskatījis. Vienmēr karavīrā esmu redzējis līdzcilvēku, arī savu padoto, no kura jāprasa, bet kuram arī jādod. Man bija iespēja 90. gados palīdzēt iegūt dzīvokļus daudziem saviem karavīriem. Jā, es tagad mazliet lielos, bet tā bija, un esmu lepns, ka varēju palīdzēt līdzcilvēkiem, jo tobrīd tas viņiem bija ļoti svarīgi. Es dabūju karavīriem visvairāk dzīvokļu, daži mani apskauda un visādi par mani runāja, bet lai.
Man vienmēr dzīvē ir vairāki mērķi - šodienas, rītdienas, mēneša, dzīves. Būdams komandieris, mācīju saviem karavīriem - jānosaka, kurš mērķis kādā brīdī ir galvenais, un uz to jāvirzās. Man kā komandierim vienmēr bija «jāredz cauri», kas notiek ar maniem karavīriem. Ja redzu, ka šodien viņam jābūt mājās un jāpalīdz ģimenei, es varu izdarīt izņēmumu un, piemēram, palaist viņu agrāk. Man jāzina, kas ar viņu notiek, kā viņš jūtas, lai cilvēks būtu stiprs un pārliecināts arī dienestā. Komandierim jāspēj noteikt mērķus un samērot līdzekļus un spēkus šo mērķu sasniegšanai. Kā spēsi motivēt savus padotos? Ar pātagu? Ar kājas spērienu? Tas ir ļoti svarīgi, kā spējam to izdarīt. Es savus karavīrus vienmēr esmu cienījis.


- Kāda ir jūsu nākotnes vīzija - ģimenē, Latvijā?


Es ļoti gribēju dēlus, un pēc trijām meitiņām man ir divi dēli. Bērni ir mana nākotnes vīzija, mans mierinājums, mana cerība, mana mīlestība, mans prieks. Mani bērni Latvijai. Ir daudz dažādu ikdienas sīkumu, kas rada problēmas, grūtības, bet kāpēc man būtu uz tām jākoncentrējas un jādomā, ka tas ir svarīgākais? Es eju tam visam garām. Esmu gan mīlēts, gan nicināts, gan cienīts, gan slavināts un nomelnots. Mana pārliecība - tikai uz priekšu! Mēs, karavīri, esam ļoti vienkārši. Nekad neskatīties un nefokusēties uz nepatīkamo, ja vajadzīgs, dot pretsparu un iet tālāk. Tā ir karavīra filozofija.


- Kas vēl jums sagādā gandarījumu?


Dienests ir joma, kas manī vienmēr radījusi dzīvesprieku. Jau no mazotnes aizrāva spēks, dinamika, azarts, militārā kārtība un viss, kas saistīts ar karavīru dzīvi. Esmu saglabājis sava vectēva cara laika karavīra grāmatiņu, tēva karavīra grāmatiņu un savas karavīra grāmatiņas. Es lepojos ar saviem senčiem, kuri bijuši karavīri. Būdams virsnieks laikā, kad Latvija vēl nebija brīva, es daudz domāju, vai kādreiz mana dzimtene būs brīva. Vai es to sagaidīšu? Cik tad man būs gadu? Es vienmēr ar sirdi un dvēseli esmu kalpojis Latvijai. Vārds «kalpot» mani nepazemo. Tas man ir pagodinājums, un es par to esmu gandarīts. Mācu arī saviem dēliem un mazdēliem - «Gods kalpot Latvijai!», viņi vēl pilnībā neizprot šo vārdu jēgu, bet ieklausās un cenšas atkārtot.


- Vai gribētu, lai jūsu dēli un mazdēli darbotos militārajā jomā?


Par to es būtu gandarīts. Tādējādi caur viņiem arī es turpinātu kalpot Latvijai. Bet ir arī citi veidi, kā to izdarīt, un es pieņemšu viņu izvēli. Ir kāds karavīru teiciens: «Meitiņas ir tēva sirdij, dēli - tēva godam.»
Tagad man ir citāds uzdevums, bet mērķis - stiprināt Latviju - paliek. Es audzinu savus bērnus tā, lai viņi būtu sabiedrībai derīgi un vajadzīgi cilvēki.

 

- Kā mēs katrs varam stiprināt savu valsti ikdienā?


Ja ikviens būs pārliecināts par vienkāršām lietām, būs godīgs, izpalīdzīgs, rūpēsies par savu ģimeni, tad viņš rūpēsies arī par savu valsti. Un, ja cilvēkam tas viss ir un viņš to dara tik godprātīgi, cik var, tad mūsu valsts kļūs arvien stiprāka. Es katru rītu mostos ar prieku, ar ticību šai dienai un nākotnei. Esmu ļoti daudz ceļojis un redzējis dažādas valstis, bet zinu - Latvija ir skaistākā vieta pasaulē.

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam