Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Galma komponists un ģēnijs

Ne vienmēr teātriem izdodas sezonas noslēgumā skatītājiem piedāvāt veiksmīgāko, labāko jauniestudējumu. Par Dailes teātrī maija sākumā repertuārā iekļauto Pītera Šefera drāmu «Amadejs» droši varu teikt - tik kvalitatīvs, saturiski un vizuāli daudzslāņains iestudējums sen nav redzēts.

Skatījos pirmizrādi, tāpēc ar pārliecību varu teikt - nākamās izrādes noteikti ir vēl labākas, viengabalainākas. Uzskaitot iestudējuma veiksmes, vispirms jāmin jaunā aktiera Artūra Dīča (Volfgangs Amadejs Mocarts) profesionālā līdzāsstāvēšana teātra pašlaik izcilākajam māksliniekam Artūram Skrastiņam (Antonio Saljēri). Dialogos viņi spoži saspēlējas, attiecību ugunis dzirkstī skatienos, kustībās un bezvārdu epizodēs. Pārējie, ieskaitot Mocarta sievu Konstanci (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), ir visu šo kaislību fons - režisora Jana Villema van den Bosa ļoti meistarīgi izkārtots, tērpu mākslinieces Ilzes Vītoliņas gaumīgi ietērpts.


Līdzās izziņas informācijai, ko gūstam šajā izrādē, režisors nav baidījies arī provocēt skatītāju. Visspilgtāk tas izpaužas dažu Mocarta skaņdarbu modernā Raimonda Tigula aranžējumā, ko izcili «dzīvajā» izspēlē Kristaps Rasims (ģitārists), Gints Andžāns (bundzinieks), Kārlis Freimanis (basģitārists). Dramaturgs intriģējoši un radoši apspēlējis vēstures radīto leģendu par Mocarta noindēšanu, pētot, kā Saljēri greizsirdīgā skaudība noved jauno Mocartu līdz galējai iznīcībai. Režisors neuzbāzīgi un meistarīgi rosina publiku domāt par izrādes pamatmotīvu - greizsirdību, kuras iemeslu savukārt var pateikt vienā teikumā - Saljēri ir talantīgs, taču viņš nav ģēnijs, savukārt jaunais Mocarts ir nepanesami bezkaunīgs, pašapzinīgs un vulgārs, bet viņa mūzikai ir pieskāries Dievs.


Apjaušot, ka nekas nav ideāls, arī šajā izrādē es būtu vēlējies raitāku darbību otrajā cēlienā. Izrādes noskaņu bagātinātu vēl vairāk Mocarta mūzikas, oriģinālajā Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā gribētos vairāk konsekvences, stila tīrības. Skatoties iestudējumu, rodas paralēlās asociācijas. Es, piemēram, atmiņā pārcilāju zināmos Mocarta darbus, muzikālās variācijas. Mājup devos apņēmības pilns paklausīties Mocarta mūzikas ierakstus. Un arī Saljēri mūziku.

 

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam