Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ko redzēt aiz «dzelzs priekškara»

Autobuss dodas uz Ziemeļkurzemi. Mūsu nodoms - apskatīt tūrisma objektus, kas saistīti ar militāro tēmu. Esam dzirdējuši pieminam Baltijas Zaļo jostu un gribam noskaidrot, kas tas īsti ir.

 

Vērojot, kā aiz busiņa logiem garām skrien ziedošās pļavas, koki un mājas, domāju par to, cik labprāt mēs viesiem izrādām savus pilskalnus un atjaunotās pilis, bet tūristi varbūt ar tādu pašu interesi gribētu apskatīt pirms un pēc Otrā pasaules kara uzbūvētos un sen pamestos militāros objektus. Tā ir Latvijas vēstures šķautne, ko šodien atceramies nelabprāt, - mūsu negribētais mantojums.  

Pa militārā mantojuma pēdām
Par Zaļo jostu, izrādās, dēvē dabā fiziski redzamo kādreizējā «dzelzs priekškara» robežjoslu, kas stiepjas cauri 23 valstu teritorijām, veidojot aptuveni 8500 kilometru garu joslu no Eiropas ziemeļu galējā punkta līdz pat Turcijas robežām. Šodien varam spert kāju tur, kur savulaik tas bija liegts slēgtā militārā režīma dēļ. Nevienā no valstīm šajā zonā nav notikusi saimnieciskā darbība. Lauku tūrisma asociācija «Lauku ceļotājs» projekta «Baltijas zaļā josta» ietvaros nesen izdevusi militārā mantojuma karti, kurā iekļauti 60 dažādi ar militāro tēmu saistīti apskates objekti. Šoreiz iepazīstam četrus, kas atrodas Kurzemes ziemeļdaļā.


Krasta aizsardzības baterijas, zemnīcas, bunkuri, kauju vietas, bijušās karabāzes, poligoni, armijas lidlauki un vilcieni - Latvijā jau iepazīti 120 militārā mantojuma objektu un izvērtēta to iespējamā izmantošana. Mēroti desmitiem kilometru, uzklausītas liecības un stāsti par šīm vietām, kaudzēs krājas senas fotogrāfijas. Tiem, kam šodien ir divdesmit gadu, grūti noticēt, ka bija tāds laiks, kad pludmalē nedrīkstēja spert kāju, ka bija izvietoti sargposteņi, ka radinieks nevarēja aizbraukt ciemos pie radinieka.

 

Pelēkās kāpas
Kurzemes piekrastē ir radušies biotopi, kas Eiropā reti sastopami. Tās ir pelēkās kāpas, ko raksturo daudzgadīga veģetācija, bet kurās nav koku un krūmu. Pelēkajās kāpās ir plašs reto aizsargājamo augu un kukaiņu klāsts. Izrādās, šādas kāpas var veidoties tikai tad, ja kāds pa tām braukā un izcērt kokus, neļaujot uzaugt mežam. Kamēr cilvēki saimniekoja jūras krastā, tikmēr norisinājās dabas veidošanās process. Darbības pārtraukšana lika mainīties arī dabai, un nu pelēkās kāpas apaug ar kokiem. Skat, kā - padomju armijas aktivitātēm bijis arī kāds pozitīvs rezultāts. Ja gribam saglabāt noteiktas sugas un biotopus, jāveido nevis rezervāti, kā tas darīts pirms 30 gadiem, bet šīs teritorijas jāapsaimnieko.

 

Zemnīca un bānītis
Ugāles «Silmačos» tūristus satiek Rubeņa fonda valdes loceklis Andrejs Ķeizars - ārkārtīgi liels vēstures entuziasts, kurš vāc liecības un stāstus, ka saistīti ar militāro vēsturi. Atliek vien apbrīnot šā cilvēka uzņēmību - kopā ar nelielu domubiedru grupu mežā atjaunojis zemnīcu, neizmantotā kopsaimniecības ēkā iekārtojis muzeju un tūristiem stāsta par Roberta Rubeņa vadītās 2. rotas vīru brīvības cīņām. Ar nedaudz aizturētu elpu un pieliektu galvu dodamies zemnīcā, kas izveidota tāda, kāda tā bijusi 1944. gadā. Mēģinām iztēloties, kā piecu reiz piecu metru lielajā telpā mitinājās 20 labi bruņoti vīri, par ko viņi runāja, par ko domāja. Katrs priekšmets šajā zemnīcā izstāsta savu stāstu. Šķiet, ka metāla meklētāju atrastās šāviņu čaulītes vēl smaržo pēc dūmiem, ka starp tuvējiem kokiem zemnīcas tuvumā pavīd cīnītāju stāvi, kas atgriežas no kaujas. Lai visu to izjustu un izprastu, jāaizbrauc uz Ugāli.


Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā atdzimšanu piedzīvojis bānītis. Pēc senām fotogrāfijām tapusi stacijas ēka, lokomotīvju depo, vagonu nojumes, kas gan ir jauninājums, lai saudzētu vagonus. Te var uzzināt par ogļu kastēm un ūdens krāniem, par lokotraktoru un velodrezīnu. Stāstiem īpašu garšu dod tas, ka visu iespējams izmēģināt, piemēram, divatā pavizināties ar velodrezīnu vai pasēdēt tvaika dzinēja lokomotīves mašīnista krēslā un iztēloties, kā savulaik stacijās pulcējās piejūras ciematu ļaudis, lai sagaidītu vilcienu, apmainītos jaunumiem, saņemtu pastu, pie patafona mūzikas dejotu, iepazītos un šķirtos.

 

Krasta aizsardzības baterija
Ventspilī stāvam 46. krasta aizsardzības baterijas vietā vienā no četru lielgabalu pozīcijām, kur pēc kara nekas nav mainījies, tikai skatu uz jūru aizsedz priedes un 21. gadsimta cilvēki paspējuši apliecināt savu savdabīgo izpratni par kultūru. Militārās vēstures guru Jurijs Meļkonovs zina interesantus faktus, kā tapa baterijas, kā zaldātiem draudēts viņus nodot tribunālam, ja betonēšanas darbus neatļauti pārtrauks kaut uz divām stundām. «Šādas baterijas būvētas tikai pēc valsts pirmās personas pavēles, jo tas bija pārāk dārgi,» bilst J.Meļkonovs. Viņaprāt, liels potenciāls militārajā tūrismā.

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam