Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mēs ļoti mīlam savu valsti

Dibinājums «Valgas patriotiskās audzināšanas pastāvīgā ekspozīcija» jeb, kā tautā ierasts sacīt, kara muzejs ir viens no savdabīgākajiem Igaunijas militārajiem muzejiem, kura mērķis ir popularizēt pilsonisko audzināšanu, valsts aizsardzības un iekšējās drošības tematiku. Muzeju kopš tā izveides vada rezerves majors Mēlis Kivi - sava darba entuziasts, idejām bagāts cilvēks, kurš radis īstenot ikvienu sev noteikto mērķi.

Muzejs radies pirms 11 gadiem, kad ēkā beidza darboties Valgas apriņķa Robežsardzes dienesta štābs, kuru vadīja Mēlis Kivi. Un tieši viņš virsniekiem ierosināja sākt vākt informāciju un dažādas ar Igaunijas militāro vēsturi saistītas lietas. Virsnieki ideju atbalstīja, un sākās praktiskais darbs, foto materiālu, ieroču, dokumentu sistematizēšana. Muzeja dibinātājs ir Valgas pašvaldība. Tā darbošanos finansiāli atbalsta Aizsardzības un Iekšlietu ministrija.


Jaunatnes patriotiskās audzināšanas aktivitātes Ziemeļigaunijā ir tik vērienīgas, ka grūti tās salīdzināt ar mūsu valstī notiekošo. Pavisam valstī ir 11 militāra rakstura muzeju, tostarp divi privātie, un tie visi vairāk vai mazāk saistīti ar jaunatnes audzināšanu.


- Kas jūs mudināja nodarboties ar valsts militāro vēsturi?


Uzskatu, ka tas katras valsts dzīvē ir pats galvenais. Man ir tikai viena interese - šī vēsture, kas vienlaikus ir mans darbs un vaļasprieks. Vai var būt laimīgāks cilvēks, ja abas lietas sakrīt? Skolas laikā Tartu vadīju vēstures pulciņu un nu jau 46 gadus aktīvi interesējos par militāro vēsturi.


- Jūs esat arī pilsētas valdes deputāts no Reformu partijas un strādājat vairākās komisijās. Vai Valgā būt deputātam ir prestiži?
Domāju, ka pie mums deputātus lamā gluži tāpat kā pie jums. Iemeslu netrūkst. Daudzi uzskata, ka viņi, lūk, tie tur politiķi, visi ir vienādi. Es trešo gadu esmu šajā godā un cenšos savus pienākumus veikt maksimāli godīgi.


- Vai nosacīti vidējais igaunis ir savas valsts patriots? Latvijā sliktās ekonomiskās situācijas dēļ, manuprāt, patriotisma jēdziens ir nivelējies. Kā šīs lietas jaušamas Igaunijā?


Mēs ļoti mīlam savu valsti un tāpēc neapšaubāmi esam tās patrioti. Es nedomāju, ka Latvijā mazinās patriotisms. Varbūt cilvēki to neizrāda visiem redzami. Tas ir normāli, ka cilvēks vispirms domā par sevi un tikai pēc tam par citām lietām. Mēs taču atceramies, cik vienoti deviņdesmito gadu sākumā bijām visās trijās Baltijas valstīs. Ja nu atkal iestāsies kādi grūti laiki, protams, ceru, ka līdz tādiem nenonāksim, mēs spēsim mobilizēt mūsu tautas un vajadzības gadījumā nostāties jaunā Baltijas ķēdē vai citā kopīgā attieksmes izteikšanas akcijā. Grūtā laikā tauta vienmēr spēs sevi mobilizēt.


- Vai muzeja veidošana ir attaisnojusies?
Sākotnēji bija pavisam neliela ekspozīcija, taču pēdējos gados gan ēkā, gan tai piegulošajā teritorijā savākts ļoti daudz uzskates līdzekļu. Krājums ir izkārtots divās daļās. Ēkā stendos atrodas muzejam tipiskās lietas, kas atspoguļo valsts vēsturi un militārās struktūras. Katrai ir sava telpa, un eksponātu daudzums tiek mainīts un papildināts. Savukārt ārā izvietota lielizmēra militārā tehnika, par kuru bērniem ir īpaša interese. Tanks muzejā nokļuva deviņdesmito gadu sākumā, kad to kā pieminekli nocēla no postamenta. Muzeja lepnums ir helikopters, vairāki bruņutransportieri, motocikli un cita militāra tehnika. To visu var ne tikai apskatīt, kā tas parasti ir akadēmiskajos muzejos, bet arī aptaustīt, izkāpelēt un apjaust, kā jūtas tās lietotāji. Muzejā ir iekārtots mežabrāļu bunkurs un šķēršļu josla ar daudzām iespējām, ko ļoti iecienījuši bērni un jaunieši. Tā patīk arī Valkas skolēniem. Šajā joslā nereti notiek dažādas sacensības.


Vēl muzejā ir neliels veikaliņš, kurā var nopirkt tikai autentiskas vēsturiskas lietas, nevis kādus pakaļdarinājumus. Tas ceļ muzeja prestižu.


- Kā jums izdodas piesaistīt skolēnus un patriotisko audzināšanu padarīt aizraujošu?


Atsevišķa ēka veltīta interešu pulciņiem un atpūtai. Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar pamatskolu, bērni apmeklē gidu un tehniskās modelēšanas pulciņus. Ir arī neliela bibliotēka, taču tajā ir daudz tādu grāmatu, ko citur neatrast, tostarp arī pirmās brīvvalsts laikā izdotā periodika un grāmatas. Bibliotēku daudz izmanto skolēni, gatavojot referātus vēsturē un rakstot pētnieciskos darbus. Valgas ģimnāzijā jaunieši, sākot no 10. klases, apgūst arī valsts aizsardzības mācību, un daudz stundu risinās muzejā. Pavasaros mežā notiek liela nometne, kur jaunieši apgūst dzīvei nepieciešamās iemaņas, tostarp arī apiešanos ar ieročiem, šaušanu, kara operāciju taktiku, topogrāfiju, orientēšanos apvidū, izdzīvošanas skolu un daudzas citas lietas.

 

- Cik liels ir jūsu darbinieku kolektīvs?
Pavisam, ieskaitot apkopēju, esam pieci. Šā iemesla dēļ mūsu iespējas ir ierobežotas, taču, ja kādas grupas vēlas muzeju apmeklēt brīvās dienās, atliek vien sazināties ar mums, un būsiet gaidīti ciemiņi.


- Ar ko jūsu muzejs var īpaši lepoties? Cik zinu, pat Eiropas līmenī novērtēts militārais festivāls.


Vispirms cenšamies kļūt pēc iespējas atšķirīgāki no pārējiem muzejiem Igaunijā, un te jāmin divi aspekti. Viens no tiem ir kopš mazotnes pareizi audzināt Igaunijas jaunos pilsoņus, iepazīstinot viņus gan ar valsts tapšanu, gan tās militāro vēsturi. Otrs aspekts ir iepazīstināt visus ar tām organizācijām, kuru darbinieki nēsā uzplečus. Policiju un glābējus zina ikviens, taču ir vēl daudzas citas.
Mēs nodarbojamies ne tikai ar muzeju lietām, bet iesaistāmies daudzos sabiedriskos pasākumos kopā ar citiem partneriem. Militārais festivāls kļuvis par lielāko un nozīmīgāko pasākumu Valgā. Pirmajā trijniekā Eiropā esam noteikti. Turpmāk tas notiks katru gadu. Domāju, tie, kas vēroja festivālu augustā, guva visu, ko gaidīja. Ceru, ka nākamgad tas kļūs vēl labāks un interesantāks. Protams, mums līdzekļu trūkuma dēļ nav viegli sacensties ar lielo valstu pompozajiem saietiem. Nauda ir nozīmīga, taču vēl vērtīgāki ir labi draugi, oriģinālas idejas un entuziasms. Vissarežģītāk tādās reizēs ir sameklēt un nogādāt uz kauju demonstrācijas vietām visu nepieciešamo tehniku.


Augustā pie mums ieradās 32 militārie klubi ar vairāk nekā 300 dalībniekiem no daudzām Eiropas valstīm. Kauju imitācijas, piemēram, starp zviedriem un krieviem, vēroja skatītāju tūkstoši. Acīmredzot tas ir aizraujoši. Nākamajam militārajam festivālam sākām gatavoties jau pirms šogad notikušā. Tādas lietas jāplāno vairāk nekā gadu iepriekš, jo katram klubam ir savi nākotnes plāni. Septembra nogalē notika šā gada festivāla analīze, izskatījām, kas ir izdevies un kas maināms tā norisē. Drīz varēsim sniegt precīzas ziņas medijiem par nākamgad plānoto.


- Atceros paraugkauju, ko festivālā demonstrēja pirms diviem gadiem, kad pilsētas pievārtē cīnījās padomju armijas un vērmahta vienības. Vai starp divām nesamierināmām pusēm nerodas kaut kādi konflikti?


Nē. Noteikti nē. Mēs nenodarbojamies ar politiku, nerunājam par to, kurš ir fašists un kurš komunists. Mēs vairāk runājam par to izvēli, kuru savulaik noteica vēsturiskie apstākļi. Gluži tāpat notiek arī citu valstu militārajos klubos. Viņi nebrauc pie mums, lai demonstrētu kādus politiskos uzskatus. Visi esam pārliecināti, ka karš cilvēkiem nes tikai ļaunumu un nekas sliktāks par to nevar būt.


Ļoti nozīmīga ir dažādu valstu sadarbība militārās vēstures jomā. Arī tā mēs varam citu valstu sadarbības partneriem skaidrot Baltijas valstu vēsturi. Vīri no citām valstīm mūs ciena.


- Kā muzejam izdodas kļūt aizvien populārākam?


Pērn reģistrēto apmeklētāju bija piecarpus tūkstoši, šogad līdz oktobrim - trīsarpus tūkstoši. Visticamāk, līdz gada beigām tas atkal pārsniegs piecus tūkstošus, neskaitot tos daudzos simtus, pat tūkstošus, kuri apmeklē pasākumus ārpus muzeja teritorijas. Protams, visvairāk ir igauņu skolēnu un studentu. Nākamie apmeklētāju skaita ziņā ir mūsu kaimiņi no Latvijas. Nupat bija liela studentu grupa no Vidzemes augstskolas.


Mēs mācāmies strādāt tā, lai cilvēks, kurš muzejā reiz ir bijis, censtos ierasties tajā arī pēc gada, jo katrreiz ir kaut kas jauns. Mēs maināmies. Piemēram, bērniem muzejā, tostarp arī helikopterā, iespējams sarīkot nelielu ballīti. Viņi iepriekš izstāsta savas vēlmes, un muzeja darbinieki tās palīdz īstenot. Populārs ir elektroniskais šaušanas simulators mācību klasē. Dažādus tematiskus pasākumus veido fonda pārvaldītāja Esta Metsa. Esam sagatavojuši prezentācijas par 13 tēmām.


- Kādas ir aizraujošākās un neparastākās?


Vēlos izcelt prezentāciju, kurā stāstīts nevis par karadarbības lietām, bet par to cilvēku dzīvi kara laikā, kuri tiešā veidā nekaroja nevienā no frontēm. Jo īpaši bērniem nav viegli saprast, kā ir dzīvot trūkumā un badā, kā jāstrādā, lai izdzīvotu.

- Vai muzejs iesaistās arī pilsētas sabiedriskajā dzīvē?


Katru gadu pirmā atzīmējamā diena mums ir 3. janvārī, kad starp Igauniju un Latviju noslēdza pamieru, un 30. janvārī Paju kaujas atceres diena, kad tiek rīkota starptautiska konference. Nākamās ir valstiskās Neatkarības diena, Uzvaras diena pār fašismu, 20. augustā Neatkarības atjaunošanas gadadiena un citi mazāki pasākumi. Viegli nekas nenāk, bet tāpēc jau esam, lai godīgi pildītu savu misiju.

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam