Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Notraukt putekļus un ieraudzīt debesis

Jāmeklē, jāriskē, jāstrādā. Tie ir mūzikas skolotājas un kordiriģentes Zaigas Jēgeres atslēgas vārdi. Viņa uzdrīkstējās mainīt savu dzīvi, lai neieslīgtu ikdienas remdenumā. Zaiga nemeklēja labāk atalgotu darbu un lielāku komfortu. Viņa riskēja idejas dēļ. Tā ir profesionālā izaugsme un personības attīstība.

 

Mūzikas skolotāja Zaiga Jēgere pirms četriem gadiem pieņēma negaidītu lēmumu. No dzimtās Dobeles viņa pārcēlās uz nelielu Zemgales ciemu, kas neatrodas pat starppilsētu šosejas malā.
Brālis, pirmo reizi vedot Zaigu uz Misu, kur vietējā vidusskola ir teju vienīgā «gaismas pils», mežā apturēja mašīnu un lūdza māsu nopietni padomāt. Zaiga atbildēja ar striktu «nē». Viņa nebēga no problēmām, bet no rutīnas un apsīkuma, kas bija iestājies personības izaugsmē.


Zaigas Jēgeres brīvprātīgās «emi­grācijas» rezultāts ir skanīgs 1. - 4., 5. - 10. klašu koris, ansamblis un viņas lolo­jums - pašas nodibinātais zēnu koris, kas piedalījās 2010. gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Misas vidusskola Latvijas kultūrkartē vairs nav anonīma vieta, bet gan izglītības iestāde, kas tagad labi zināma arī kora mūzikas speciālistiem. Līdzīgi tīrradnim koris iemirdzas laikā, kad zēnu un vīru kopdziedāšana Latvijas reģionos tuvojas kritiskajai «būt vai nebūt?» robežai.

 

- Skolu koru ikgadējā skatē pirms trim gadiem ieraudzīju jūsu dziedošos zēnus. Klausītājiem tas bija atklājums. Vairāku labu skolēnu koru vidū šie puikas šķita īpaši.


Droši vien jums vienkārši patīk zēnu kora skanējums. Dzidrā intonācija nav tikai skolotas balsis. Tā ir arī tīra, nepiesārņota enerģija. Dziedošs cilvēks ir patiess, bet mazi bērni vispār neprot izlikties. Viņi dzied ar sirdi. Arī zīmē, glezno, dejo. Nodibināt bērnu korus lielu pilsētu vai reģiona centru vidusskolās nav grūti, jo ir, no kā izvēlēties. Lauku izglītības iestādēs šis princips neder. Diriģents, ja reiz nolēmis veidot kori, nedrīkst atraidīt nevienu. Gan bērni ar izteiktām dotībām, gan mazāk apdāvinātie un arī tādi, kuriem vāji attīstīta muzikālā dzirde, ir līdzvērtīgi. Visi ir jāintegrē, un ļoti pacietīgi jāstrādā. Diriģentam tas ir daudz lielāks profesionāls izaicinājums, nekā strādājot ideālā situācijā ar izmeklētām balsīm. Ne mirkli nenožēloju, ka prognozējamo, sakārtoto dzīvi mainīju. Desmit gadu biju nostrādājusi Dobeles Kristīgajā skolā, mācījusi mūziku, vadījusi korus. Viss bija kārtībā, bet man šķita, ka ritenis sāk griezties ap savu asi un nevirzās uz priekšu. Tāpēc vajadzēja mainīt vidi, darbu, iepazīt citus cilvēkus un izvirzīt jaunus mērķus.

 

- Zaiga, kā jūs atradāt šo darbu? Vai iekšējā «es» aicinājumu saprata arī ģimene?


Darba piedāvājumu izlasīju nozares laikrakstā «Izglītība». Protams, es nezināju, kur tāda Misas vidusskola ir. Sazinājos ar vadību, aizbraucu palūkoties un sev par brīnumu atklāju, ka apdzīvotā vieta atrodas nepilnus 50 kilometrus no Rīgas. Šim faktam toreiz nebija īpašas nozīmes. Ienākot svešajā skolā, mana pirmā sajūta bija gaismas starojums. Tam nebija nekādas saistības ar redzes iespaidiem. Gluži parasta standartēka bez jebkādām «ekstrām», taču piepildīta ar dziļu saturu, inteliģenci. Tā bija estētiska un radoša vide, kurā bērni un jaunieši var atvērties. Lēmumu pieņēmu nekavējoties. Jau pagājuši četri gadi, bet manas domas nav mainījušās. Zinu, ka izvēle bija pareiza. Mani bērni bija pārmaiņu pirmie atbalstītāji. Ģimenē par dzīvesvietas maiņu spriedām ilgi un nopietni. Tolaik meitai Vitai bija 19 gadu, bet dēlam Naurim - 13. Uz Misu pārcēlāmies trijatā. Meita ir mana labākā draudzene, uzticamākā domubiedre un cilvēks, ar kura viedokli rēķinos vispirms. Neesmu autoritāra mamma. Man ir laimējies, jo augu lielajā Šteinertu dzimtā. Attiecības ar brāļiem un māsu man ir tikpat svarīgas kā gaiss un ūdens.

 

- Jums patiesi ir laimējies. Pastāstiet par savu dzimtu! Ar ko nodarbojas jūsu bērni?


Piedzimu četru bērnu ģimenē. Man ir dvīņumāsa Daiga - mediķe. Varbūt uzskats, ka dvīņi viens bez otra psiholoģiski nevar iztikt, ir pārspīlēts, taču mēs ar Daigu jau no bērnības izjūtam dziļu emocionālu tuvību. Man ir arī divi brāļi. Abu ģimenes tagad uzturas Vācijā un Īrijā, kur brāļiem ir darbs. Es domāju, ka viņi atgriezīsies. Brālim Augustam, starp citu, ir četri dēli. Augusts ir cilvēks, kurš vienmēr īstajā laikā un vietā prot pateikt vārdus, kas man visbūtiskākie. Tēta vairs nav, bet mamma joprojām ir dzimtas saliedētāja. Ja kādam no ģimenes ir slikti, mēs, pārējie, uzreiz pieņemam lēmumu palīdzēt. Dzīves situācijas ir kā viļņi. Mūsu lielajā dzimtā vienmēr pastāvējis nerakstīts un vārdos nepateikts likums citam citu atbalstīt. Tas rada drošību un mieru. Mēs paļaujamies cits uz citu, bet katrs atsevišķi - uz Dievu. Meita beigusi augstskolu un ieguvusi bakalaura grādu kultūras vadības specialitātē. Viņa izveidoja veiksmīgu raidījumu vadītājas karjeru «European Hit Radio», bet tagad nolēmusi mainīt nodarbošanos un kopā ar draugu pamēģināt strādāt citā valstī. Esmu nedaudz uztraukusies. Vita ir ļoti apdāvināta. Man gribētos, lai viņa turpina studijas, profesionāli pilnveido sevi un darbojas jomā, kas atbilst viņas prasmēm un talantiem. Nauris mācās Ogres Amatniecības vidusskolā. Abi bērni dzīvo Rīgā. Katru sestdienu un svētdienu es pavadu kopā ar viņiem. No rīta visi ejam uz dievkalpojumu Svētā Jēkaba katedrālē. Pēc tam mums ir kultūras programma. Ik nedēļas nogali dodamies uz koncertiem. Nevajag jau skriet uz plaši reklamētajiem, jo ir daudz citu. Latviešu biedrības namā, piemēram, regulāri apmeklēju lieliskus koru koncertus. Man ir jābūt profesionālajā apritē, jātiekas ar kolēģiem, jāklausās, jāvērtē.

 

- Vai jums ir cilvēki, ko pieņemts dēvēt par dzīves skolotājiem, iedvesmotājiem vai padomdevējiem?


Man līdzās allaž bijušas spēcīgas personības. Savulaik spilgts paraugs bija kolēģe Dace Reinika, kura mācīja mūziku Annas Brigaderes pamatskolā. Nu, lūk, deviņdesmito gadu vidū Daces vadītais mazās lauku skolu koris konkursā tika atzīts par labāko visā valstī! Tas bija fantastisks notikums, jo mainīja sabiedrībā pieņemto stereotipu, ka kvalitatīva mūzika un māksla rodas tikai Rīgā. Dace mani ir ļoti iedvesmojusi. Viņas izvirzītie augstie standarti ir mani orientieri. Daudz esmu mācījusies no komponistes Dobeles Mūzikas skolas pedagoģes Astrīdas Klāsones, kura vienmēr bijusi klāt skolēnu koru svarīgās norisēs. Mana autoritāte ir arī Skaidrīte Kuplā Liepājas Mūzikas vidusskolā.

 

- Misas vidusskolas zēnu kora mazie dziedātāji ir bezgala aizkustinoši. Ar kādu pašcieņu viņi izpilda «Še, kur līgo priežu meži!»


Korī dzied 22 burvīgi puikas. Mācīšanās process zēniem notiek lēnāk nekā meitenēm - ar to diriģentam jārēķinās. Meitenītes visu uztver ātri un tikpat ātri iemaņas pazaudē, taču puikas tās saglabā, varētu teikt, uz mūžu. Arī emocijas zēniem atveras vēlāk, bet tās ir ļoti īpašas - nopietnas, ar dziļuma dimensiju. Es pat nevaru atrast īstos vārdus apzīmējumam. Tā ir kā dārga dāvana, ko skolotājs saņem balvā. Zēnu korim ir svarīgi sameklēt piemērotu repertuāru. Viņu galvenais arguments - lai nebūtu «meiteņu dziesmu», piemēram, par taurenīšiem, puķītēm. Ar kādu sajūsmu puikas mācās strēlnieku dziesmas! Es redzu, ka viņi jūtas kā karavīri, drosminieki, īsti vīri. Nav tiesa, ka patriotisma jūtas jaunajai paaudzei ir svešas. Tās mājo katrā cilvēkā, tikai jāatrod gudra, smalkjūtīga pieeja, lai patriotismu attīstītu un saglabātu. Mūzika ir pats labākais veids.

 

- Zinu, ka jums ir arī otra specialitāte - kristīgās mācības skolotāja.


Jau dzīvojot Misā, iestājos Rīgas Augstākajā reliģijas institūtā. Esmu katoliete. Ticības tradīcija mūsu dzimtas vairākās paaudzēs bijusi ļoti spēcīga. Jutu nepieciešamību padziļināt ticību, mācīties lielāku pazemību, vienkāršību, kas ir brīnišķīga Dieva dāvana, ko mēs tā īsti nenovērtējam. Vienkāršība, manuprāt, ir skaistuma kvintesence. Jo ilgāk dzīvoju, jo lielāka kļūst paļāvība uz Dievu. Izjūtu Viņu kā klātesošu. Bez kristīgām vērtībām un dzimtas atbalsta pasaulē nevar justies droši. Es novērtēju to, kas man dots un cenšos Dieva dāvāto talantu mūzikā un saskarsmē ar bērniem neizniekot, bet mīlestībā un pateicībā pilnveidot.

 

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam