Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pozitīvisma kultivētāja

Džina Briška jau piekto gadu uzrunā žurnāla «Una» lasītājas. Viņa ir žurnāla galvenā redaktore. Taču vēl viņa ir - mamma, sieva, meita, slēpotāja. Un vienmēr pilna optimisma.

Žurnāls «Una» ir Džinas un viņas komandas izlolots un mīlestības caurstrāvots. Tāda ir arī Džina. Viņa tic labajam, necieš konfliktsituācijas un ir pārliecināta, ka katra sieviete dzimusi, lai būtu līdere, jo viņai no dabas dots instinkts - nesavtīgi mīlēt, ziedojoties otram, rūpēties un atbalstīt.  

Sapņo un uzdrīksties!
Džinai nepiemīt dažkārt latviešiem raksturīgais nīgrums un pesimisms. Nav jau brīnums, jo pasē pie tautības rakstīts - moldāviete. Par to paldies jāsaka Džinas tētim Georgijam, kurš apprecēja Kurzemes skaistuli Melitu. Džina paņēmusi labāko no abām tautām. Viņai netrūkst nedz moldāvu temperamenta, nedz latviešu darba spara un izturības. Džina ir arī liela sapņotāja: «Cik sevi atceros, esmu sapņojusi. Uzaugu Kolkā un, maza būdama, sapņoju par Rīgu, par to, ka reiz piebraukšu pie savas mājas ar auto, ka uzstājos televīzijā, un trenējos spoguļa priekšā, mikrofona vietā izmantojot lecamauklu. Viss ir piepildījies. Lielākā dzīves daļa man paiet Rīgā, es vadu auto un esmu piedalījusies dziesmu šovā,» stāsta Džina.


Par žurnālistes profesiju gan «Unas» redaktore nesapņoja: «Tolaik studēju filoloģiju un vēlējos kļūt par skolotāju. Taču man patīk viss jaunais, patīk riskēt. Radās iespēja strādāt laikrakstā «Atmoda» - sāku kā sekretāre, bet pēc kāda laika uzdrīkstējos izmēģināt spēkus žurnālistikā. Ļoti labi atceros savu pirmo uzrakstīto ziņu. Intervijas veidošanas pamatprincipi man bija sveši, pieredzes - nekādas, bet man jādodas pie Rīgas galvenā arhitekta. Īstas ugunskristības! Tā pamazām treniņu rezultātā apguvu žurnālistikas smalkumus. Esmu pārliecināta, ka dzīvē jānožēlo tikai tas, kas nav izdarīts.»

 

Bez «Pradas» brunčiem
Stāstot par darbu žurnāla «Una» redakcijā, galvenā redaktore uzsver komandas darbu un uzticēšanos: «Viena pati es to nepaveiktu. Man ir svarīga komandas sajūta. Atbalstu es ļoti labi jūtu no izdevniecības «Dienas žurnāli» direktores un galvenās redaktores Ingas Gorbunovas. Brīdī, kad žurnāls bija nonācis pie robežlīnijas, tieši Inga bija tā, kas noticēja man un manai komandai. Galvenais - mūs neatstāj stiprā pleca izjūta. Ja tev atbalsts ir vajadzīgs, tad noteikti kādam citam arī, un tieši tu vari par tādu kļūt.»
Kad lūdzu pastāstīt par viņas komandu, Džina atplaukst neviltotā smaidā: «Man ir lieliska komanda, brīnišķīgi autori. Vislabākie! Es savukārt cenšos būt laba priekšniece. Mēdz sacīt, ka darbiniekam vajag pātagu un burkānu, es vairāk izmantoju otro. Nemāku būt barga, man nepatīk konflikti. Tos es ļoti pārdzīvoju, un retās reizes, kad gadījies pacelt balsi, beidzas ar apkampšanos un asarām.»

Džina apgāž mītus par sieviešu žurnāla redakciju: «Ja kāds domā, ka pie mums ir kā filmā «Sātans «Pradas» brunčos», kur galvenajai redaktorei ir sekretāre, auto un istaba ar jaunākajiem zīmolu tērpiem un viņas galvenais uzdevums ir komandēt darbiniekus, apmeklēt SPA un smalkus kokteiļvakarus, tad nāksies sarūgtināt - nekas tāds pie mums nenotiek. Strādāt redakcijā ir smags darbs.»

 

Lauztas ribas nav šķērslis
Džina ar nožēlu atzīst, ka pašai atliek mazāk laika rakstīšanai: «Intervijas man ir kā saldais ēdiens. Jaunākā intervija bija par līderismu, kad tikos ar ļoti harismātisku personību Aleksandru Diaņinu-Havardu, Eiropas Līderisma centra direktoru, francūzi ar krievu saknēm, ārkārtīgi šarmantu vīrieti. Tas, ko viņš stāstīja, bija ļoti iedvesmojoši. Viņš uzskata, ka līderis pirmām kārtām spēj mīlēt bez nosacījumiem. Līdzīgi kā mātei, kas nesavtīgi mīl savus bērnus, arī līderim jābūt augstsirdīgam un altruistiskam, pašaizliedzīgam un nesavtīgam. Sievietēm to ir vieglāk saprast, jo mums tas dots no dabas. Līdera uzdevums nav būt pirmajam. Galvenais ir misija, un viņam svarīgi šo misiju nodot tālāk. Pat apkopējai, kas uzkopj direktora kabinetu, jāsaprot, ka arī viņa piedalās uzņēmuma veidošanā. Par līderi var kļūt ikviens. Vien jāatrod sava misija un savi talanti. Katru dienu ar sevi jāstrādā, jādomā, ko esi izdarījis labu, ko - sliktu, ko vari vēl apgūt, kā palīdzēt attīstīties citiem.»


Taujāju Džinai, vai viņa pati jūtas kā līderis. «Būt līderim nozīmē mīlēt cilvēkus un darbu, ko dari. Ja raugāmies šādās kategorijās, kaut kas no līdera man piemīt,» smej Džina. «Es mīlu savus autorus, savus lasītājus un stāstu varoņus. Ticu labajam un esmu pārliecināta, ka jādomā pozitīvi, jo labās domas materializējas. Es nekrītu izmisumā, bet cenšos visur saskatīt labo. Gadu pēc dēla piedzimšanas atsāku strādāt, un ceļā uz darbu mani notrieca mašīna. Slimnīcā nācās pavadīt ilgu laiku. Man bija iespēja pārvērtēt visas vērtības un saprast, ka patiesībā par daudzām lietām uztraucamies bezjēdzīgi. Galvenais ir veselība un mūsu mīļie, tuvie cilvēki. Kad mamma gada laikā pārdzīvoja otro insultu, nevienu mirkli sev nepielaidu klāt sliktas domas, ticēju, ka viņa izveseļosies, un tā arī notika.


Kad, ar slēpēm laižoties lejā no Kaķīškalna, salauzu sešas ribas un atslēgas kaulu, slimnīcā gulēdama, jau zināju, ka atkal kāpšu uz slēpēm. Tiesa, pirmais brīdis kalna galā ir nepatīkams, bet tas ir jāpārvar. Tieši ar šādu filozofiju eju pa dzīvi un cenšos iedvesmot arī citus. Tāda filozofija ir arī žurnālā «Una» - vērsta uz pozitīvo.»

 

Pārdot sapni un doties atvaļinājumā
Vienmēr smaidošā Džina pārliecināta, ka radīt un pārdot «Unu» nozīmē pārdot sapni: «Šis žurnāls ir sapņošanai, iedvesmai un pieredzes apmaiņai. Izlolots, izsapņots... To veidojam ar domu, lai tas patiktu mums pašām un būtu noderīgs citām.»


Džina atstāj iespaidu, ka darbā pavada teju visu diennakti, taču viņa prot nodalīt darbu no ģimenes dzīves, un tas, šķiet, ir viņas panākumu pamatā. «Es mīlu savu darbu, bet ne mazāk mīlu savu ģimeni. Esmu iemācījusies šīs abas lietas nodalīt. Brīvdienas un laiks pēc pulksten 18 pieder man un ģimenei. Svēta lieta ir atvaļinājums. Tās ir muļķības, ja kāds teic, ka nevar atļauties atpūtu. Galvenais ir pareizi plānot - gan darbu, gan atpūtu. Atpūties un harmonisks cilvēks ar dubultu sparu var mesties darbos.
Mana ģimene atvaļinājumu pavada Kurzemes pusē, Saunagā, kur dzimusi mana mamma. Mēs ejam uz jūru peldēties, braucam ar velosipēdu, vīrs ar mammas māsasvīru un kaimiņu - Rīgas dakteri - dodas zvejā, un runājam, runājam, runājam...» Izklausās idilliski, tas piestāvētu romantiskām filmām, bet kā to var panākt reālajā dzīvē? Džinai konkrētas receptes nav: «Viss atkarīgs no cieņas un uzticēšanās. Jā, man ir paveicies, jo esmu satikusi savu cilvēku, taču tas nenozīmē, ka attiecības nav jākopj un viss notiks pats no sevis.


Ir jārespektē vienam otru. Un galvenais - nevajag mēģināt otru cilvēku pārveidot. Turklāt, dzīvojot kopā 20 gadu, mums izveidojušies kopīgi hobiji - iemācījos braukt ar kalnu slēpēm, jo vīrs to aizrautīgi darīja jau iepriekš, iemīlēju hokeju, jo dēls no četru gadu vecuma trenējas šajā sporta veidā. Attiecībās arī jāieliek darbs un mīlestība.»

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam