Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Profesija – darbnīcas kārtotājs

Aivars Poriņš augstskolā studējis matemātiku, bet nu māca mājturību un tehnoloģijas, kā arī rasēšanu Grobiņas pamatskolas un Grobiņas ģimnāzijas zēniem. Kopš bērnības viņam paticis noņemties ar amatniecību, daudz ko mācījies no tēva, kurš bijis universāls meistars.

Jaunības gados Aivaru sākušas interesēt vecas lietas, bet pēc augstskolas jau apzināti pievērsies to kolekcionēšanai. Vispirms vienkārši vākti dažādi veclaicīgi priekšmeti, bet pamazām sākusies «specializācija».  

Katram savs āmurs
Grobiņnieks atzīst, ka nepieder pie kolekcionāriem, kas īpaši interesanta eksemplāra dēļ atdotu pēdējo kreklu. Lielākais, ko atļāvies maksāt par misiņa gludekli, - 12 latu; tas bijis laikā, kad desmit latiem vēl bijusi vērtība. Tagad jau internetveikalā varot atrast brīnišķīgas mantas par «brīnišķīgi» augstām cenām, bet tās Aivaru neinteresē. «No ārzemēm iepirkt - tas nav to vērts! Man viss tepat «safektēts», nekas nav gādāts tālāk kā aiz Rīgas.» Kolekcijas priekšmeti iegūti dažādos veidos - pirkti krāmu tirgū, uzdāvināti, vienkārši kāds atnesis, arī iemainīti, atrasti vecās un pamestās mājās. Agrāk kaut kas glabājies garāžā, kaut kas nests istabā, līdz galu galā īstā vieta kolekcijai atradusies skolā. «Sievai bija apnicis putekļus slaucīt,» nosmej Aivars.


Aptuveni trīsdesmit gados savākta iespaidīga kolekcija, ko vislabāk novērtēt, iegriežoties Grobiņas pamatskolā. Mājturības kabineta sienas klāj visdažādākie amatnieku instrumenti - ēveles, zāģi, āmuri, knaibles, urbji, svārpsti, kloķi, mēr­instrumenti, karošu grebji un daudz kas cits. Galdnieka instrumenti izmantojami arī darbam un ir «kaujas gatavībā», stundās skolotājs puikām var parādīt, ko ar katru no tiem dara. Kolekcionārs pievērš uzmanību plašajam āmuru klāstam: «Katram darbam ir savs āmurs, un es zinu, kurš kuram domāts. Tagad ir viens āmurs un visus darbus dara ar to. Vecos laikos tā nebija.»

 

Finierzāģi vēl meklē
Kolekcijā ir aptuveni simts dažādu ēveļu, daudzi bezmēni, ar kuriem reiz svērts. Zāģu arī pie sienas ne mazums, taču Aivars atzīst, ka kolekcijā joprojām nav īsta finierzāģa. Tas, ko pārdod veikalos un dēvē par finierzāģi, patiesībā esot rotzāģis, ar kuru var zāģēt gandrīz visu. Finierzāģis bijis īpaši smalks instruments, ko izmantojuši tikai specifiskiem finierēšanas darbiem. «Jādzen kaut kur rokā! Zinu, kāds tas izskatās, un varu uztaisīt arī pats. Taču joprojām ceru, ka kaut kur ieraudzīšu īsto.»


Savu vietu kabinetā atraduši senlaicīgi pulksteņi, kas paša rokām restaurēti. Īpaša kolekcionāra mīlestība ir veci gludekļi, kopskaitā to pašlaik ir 118. «Man nav divu vienādu gludekļu, katram ir savs knifiņš, kaut kas atšķirīgs - izmērs, forma, firma vai vēl kas cits,» lepojas kolekcionārs. Viņa īpašumā ir gan lieli un smagi, ar oglēm uzkarsējami, gan arī pavisam miniatūri, kur kā «degviela bāciņā» liets spirts, - tie noderējuši tikai sīku detaļu gludināšanai, piemēram, apkaklītēm, aprocēm.

 

Lukturis no prieka mājas
Augšējos plauktos sarindotas petrolejas lampas, turklāt tās ir lietošanas kārtībā un ne reizi vien izmantotas, kad pazudusi elektrība, - degot ļoti spoži. Aivara kolekcijā ir arī vējlukturi. Viens no tiem ar sarkanu stiklu - leģenda vēstot, ka tas nācis no Priekules prieka mājas.


Vēl grobiņnieks sakrājis senlaicīgus virtuves piederumus, savulaik kritis arī šujmašīnu azartā - septiņas atjaunojis pilnīgā darba kārtībā burtiski no vrakiem.


«Man vienkārši patīk veci krāmi, kaut kas smuks. Esmu nevajadzīgi izcūkojis savu dārgo laiku, atklāti sakot. Ja tad, kad sāku kolekcionēt, būtu sācis māju būvēt, būtu uzbūvējis. Bet man nav mājas. Taču, par laimi, man nekad nav bijis tā, ka ģimenei nav ko ēst,» Aivars ir atklāts. Kad bērniem bērnudārzā vaicāts, par ko strādā vecāki, viņi atbildējuši: mamma ir skolotāja, bet tētis - darbnīcas kārtotājs. «Te, darbnīcā, pagājusi lielākā daļa manas dzīves. Tas ir dzīves stils, es bez darbnīcas nevarētu. Man mājās pat nav neviena zāģa. Ja vajag nozāģēt ābelei zaru, jānāk paņemt no darbnīcas.»

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam