Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Putnu un puķu dārza saimnieks

Aizkraukles nomalē nelielā teritorijā mīt vairāk nekā 100 dažādu putnu - dūjas, vistas, pīles, fazāni, zosis, paipalas. «Dzīvnieki man patikuši kopš agras bērnības,» saka putnu dārza saimnieks Ingars Vuškāns. «Viņi ir mans vaļasprieks.»

 

Otra Ingara sirdslieta - puķes - dzīvnieku dēļ esot mazliet pamesta novārtā, bet no agra pavasara līdz vēlam rudenim pie mājas zied viņa iestādītie košumaugi.  

No trušiem līdz govīm
«Viss sākās ar trušiem, kad mācījos 4. klasē, pēc tam bija kazas, cūkas, aitas un govis,» par sava vaļasprieka pirmsākumu stāsta Ingars. «Dzīvnieki man patika tik ļoti, ka arī profesijas izvēle neradīja nekādas šaubas - esmu beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti, un tas ir mans maizes darbs.»


Nelielajos voljēros mājas pagalmā mīt daudz dažādu spārnaiņu, nemitīgi kāds pēkšķ, dūdo, čiepst, klukst, kladzina, atskan mazliet savāda «smiešanās» no smējējpīļu voljēra, gulbja balsij līdzīga šņākšana, bet visam pa vidu pavēlošā balsī ierejas mazais suņuks Bonis. Viņš ir maziņš, bet Bonim pakaļ kūleņo gaiši brūns kamolītis - Čiepiņa, kura ir vēl trīsreiz mazāka.

 

Ēdelīgs vaļasprieks
To, cik tieši saimniecībā ir putnu, Ingars nezina. «Daudz, ap simtu varbūt. Kad sāku domāt par putnu iegādi, vispirms paviesojos pie putnu audzētājiem, paskatījos, kā viņi saimnieko. Sākumā nopirku tumšās Bramas vistas, tad atvedu skrējējpīles, un tā tas lēnām aizgāja. Šķirņu ir daudz, bet tās nav tīras. Dažām tīršķirnes eksemplārs labi ja tuvumā stāvējis,» smejas puisis. «Putni ir tikai vaļaspriekam, tāpēc man tas nav būtiski. Vistas varētu būt desmit šķirņu, pīles kādas četras, zosis...» te Ingaram nojūk skaits. Ziemu putni pārlaiž kūtī, bet pavasarī dodas pagalmā. Reiz rudenī caunas nokodušas ap 60 vistu, tas bijis viens no iemesliem, kāpēc Ingars vienubrīd apsvēris no vaļasprieka atteikties.

 

«Turklāt tam vajag daudz laika un arī naudas,» atzīst Ingars. «Vasarā paiet vismaz divas stundas, kamēr visu izdaru - apkopju, pabaroju. Labi, ka tēvs palīdz. Tas nav lēts vaļasprieks. Sāku «vest grāmatvedību», un pa šo laiku - kopš gada sākuma - esmu iztērējis ap 250 latu barībai un citām vajadzībām.» Ingars lēš, ka dienā, lai pabarotu visu saimniecību, vajag vismaz 15 kilogramu graudu, tikpat kartupeļu un kombinētās barības.

 

Līgums ar kaķiem
Tomēr Ingars no sava vaļasprieka nav atteicies, tieši otrādi - dzīvnieku pulks šogad kļuvis vēl lielāks. Tagad tajā ir arī nutrijas, un šopavasar viņš nopircis aitas.


«Nutrijas man bija «agrā jaunībā», un nesen izdomāju, ka vajag atkal, patīk man šie dzīvnieciņi,» smaida Ingars un rāda rokā atstātās nutriju zobu pēdas. «Viņām ir ļoti asi zobi. Man gan ir viena «draudzene», kuru varu droši paņemt klēpī, viņa zobus nepalaiž, bet no pārējām jāuzmanās, jo nutrijas izmantos katru iespēju, lai iekostu.»


Sētā pēcpusdienas saulītē gozējas arī viens no Ingara minčiem. «Ar kaķiem esam sarunājuši, ka nedrīkst aiztikt putnus, citādi... klāsies bēdīgi. Suņi ir miermīlīgi un ar visiem mājdzīvniekiem sadzīvo ļoti labi. Bonis arī rūpējas par putniem - kad baroju, staigā līdzi, degustē graudus un citu barību, jāzina taču, vai var dot.»

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam