Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Sāpīgā atgriešanās patībā

Atkritumu tvertnēs plosās bezpajumtnieki. Viņa sēž dzīvoklī pie atvērta loga, tukšu skatienu raudzīdamās uz pagalmu. Noņem no pirksta laulības gredzenu un ielidina drazu kaudzē. Viņa ir ļoti jauna un ļoti izmisusi.

Tikai divi aktieri
Nīderlandes un Īrijas kopražojuma lente «Nekā personīga» ir smeldzīgs stāsts par vientulību un anonimitāti kā radikālu brīvības formu. Tas ir vēstījums jūtīgiem, gudriem skatītājiem, nevis «kases gabals». Poļu režisores Ursulas Antoniakas pirmo pilnmetrāžas filmu šoruden demonstrēja kinofestivālā «Arsenāls». To var atrast arī internetā.

Jauna holandiešu sieviete sasaiņo mantas - matracīti, guļammaisu, telti, prīmusu - un ar autostopiem dodas ceļā bez mērķa. Sākumā tas atgādina bēgšanu no sevis, bet filmas finālā kļūst skaidrs: tā ir atgriešanās īstajā patībā caur bezgalīgām sāpēm, skumjām un zaudējumiem. Iespēja atgriezties sevī, lai kļūtu par labāku cilvēku, tiek dota ikvienam. Par to es ļoti daudz domāju, skatoties filmu, un arī vēlāk. Tā ir lente ar spēcīgu pēcgaršu. Filmā spēlē tikai divi aktieri - nīderlandiete Lote Vērbeka (seriālā «Bordžia» viņa izcili atveidoja daiļo Džūliju Farnēzi) un viņas franču kolēģis Stīvens Rī. Abi tikpat kā nesarunājas, jo aprautās frāzes nepaplašinātos teikumos diezin vai ir uzskatāmas par dialogu.

 

Ilgu personifikācija
Sieviete, kurai nav vārda, klimst pa Īrijas pirmatnīgi neskartajiem nostūriem, nakšņo teltī, silda rokas pie ugunskura. Pelēkas debesis, nerimtīgs lietus un stindzinošs klusums. Viņa rāpjas pa klintīm, nobrāž plaukstas, salst, dvēseles sāpes izdzīvojot līdz pēdējai iespējai. No kalna muguras gluži kā mirāža iznirst neticami skaista ainava - mazmazītiņa piejūras sala ar šķību mājeli. Kadrā, kas filmā atkārtojas vairākas reizes, ir vizualizētas teju vai katra cilvēka slēptākās ilgas pēc mājīguma, drošības, vienkāršības un personības brīvības, ko jau sen esam pazaudējuši. Taču sieviete turp dodas bada un spēku izsīkuma dēļ. Viņas fiziskās izturības robeža jau ir beigusies.

 

Dzīvība un iznīcība
Mājas īpašnieks - pusmūža atraitnis vientuļnieks - klejotājai piedāvā ēdienu kā atalgojumu pret darbu mazdārziņā. Viņa piekrīt, neatšķirdama kultūraugus no ne­zālēm. Strādā, sevi nežēlodama, bet izvirzīdama dzelžainu prasību nesarunāties. Viņš saprot tālāk par vārdiem, bet viņa savu sāpju egocentrismā to vēl nenojauš. Klusēdami abi rok zemi, dodas uz jūras krastu pēc aļģēm, ravē, stāda.


Viņa joprojām nakšņo teltī un nepārkāpj nama slieksni pat ēdienreizēs, bet slepus iezogas mājā tikai tad, ja saimnieks ar motorlaivu aizbraucis uz tālo pilsētu. Ieslēdz atskaņotāju un aizgūtnēm klausās opermūziku bez gala, bez sāta. Vienīgā norāde filmā uz jaunās sievietes bijušo dzīvi. Saimnieks to nezina, tikai intuitīvi nojauš kā seismogrāfs. Viņš neko nesaka, bet arvien skaudrāk apzinās, ka abi ir gluži kā mentāli dvīņi šajā pasaulē, kurā zaudējumu ir daudz vairāk nekā prieka. Viņš jau sen ir sapratis: jaunībai vai vecumam nav itin nekādas nozīmes, jo visi cilvēki izjūt līdzīgas emocijas. Atšķiras tikai intensitāte. Filmas «Nekā personīga» skatītājs apjauš, ka distance, kas bieži vien konfrontē dažādu paaudžu cilvēkus, ir tikai prāta maldi.

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam